Pēdējā laikā arvien retāk, bet tik un tā ejot ar bērniem pāri ielām, it sevišķi tām, kurās ir intensīva satiksme, es ņemu viņus pie rokas, lai nepieciešamības gadījumā vai nu pieturētu vai pavilktu ātrāk uz priekšu. Ar viņiem esmu ievērojis vienu interesantu lietu, ka pārsvarā roku turu es, viņi tikai ļauj savējo turēt. Es to salīdzinu ar mīlošā debesu Tēva rokas satvērienu, ka es varu saķert Viņa roku un es varu arī atlaist savu roku, bet Viņš Savējo neatlaidīs nekad. Viņš nekad nepalaidīs mūs vaļā intesīvas dzīves „satiksmes” laikā, lai kāds mūs tīšām vai netīšām sabrauktu. Viņš mūs pasargā no visa ļauna. Viņš ir vienmēr nomodā, kad esam aizsapņojušies. Viņš vienkārši ir brīnišķīgs!

Joz. 1:5 „...Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.”

Ps. 32:8 „...Es pār tevi turēšu nomodā Savu aci.”

Jņ.17: 15. Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.

ljoti interesants noverojums Mari,

Jā, varu tikai liecināt, ka caur bērniem Tēvs ir daudzas reizes kaut ko mācījis vai atklājis. Bērni man ir bijuši tikai un vienīgi par svētību.