Manas bijušās mājas kaimiņos dzīvo puisis ap 30 gadu vecs. Īpašs viņš ir ar to, ka ir akls. Es esmu brīžiem viņu vērojis kā viņš bez citu palīdzības ir spējīgs aiziet līdz sievas automašīnai, atslēgt to, viņš ir pat remontējis to. Vēl viņš var aiziet uz blakuvējo šķūnīti pēc malkas. Cik es zinu, viņš lieto arī datoru un droši vien prot vēl daudz ko citu. Kā viņš tā māk? Mana atbilde ir – viņš ir iemācījies „skatīties” ar citām acīm. Viņš izmanto citus maņu un uztveres orgānus, lai funkcionētu šajā pasaulē, cik nu pilnvērtīgi tas ir iespējams.

Man šī līdzība sasaucas arī vēl ar citām acīm – ticības acīm. Pāvils teica: „Jo mēs dzīvojas ticībā, ne skatīšanā.” Ja ne skatīšanā, tad savā ziņā mēs esam akli. Taču brīnums notiek, kad atklājam, ka mums ir arī citas acis, ar kurām arvien skaidrāk un skaidrāk paveras jaunas pasaules skats.

2.Kor.5: 7. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.