Esmu ateists, bet es jūtu, ka vairs nevaru izturēt savu draugu ateistu sabiedrību. Nesen saskāros ar kādu kristiešu kolektīvu un atmosfēra ir pilnīgi savādāka. Nav tādas nievājošas attieksmes un ļaunuma, visi ir draudzīgi, labestīgi un pretīmnākoši. Bet visa ticīgo dzīve ir saistīta ar Dieva slavināšanu, un es jūtos briesmīgi, kad kopīgas lūgšanas laikā man jābūt negodīgam, runājot ar Dievu, kuram es nemaz neticu. Iekšēji man ir sajūta, ka runāju ar tukšu vietu vai pats ar sevi, un tāda izlikšanās vien sanāk.
Es gribētu, lai Dievs ir, es gribētu noticēt, bet nevaru. Visi tā saucamie brīnumi un liecības par Dieva eksistenci ir izskaidrojami, neiejaucot pārdabisko, un arī tās lietas, kas man šķiet neizskaidrojamas, norāda tikai uz to neaptveramu sarežģītību, nevis uz to, ka tās radījis Dievs. Mani kristiešu draugi saka, lai es turpinu lūgt Dievu, jo tikai viņa spēkos ir vērst kādu pie ticības. "Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu šim zīdtārpu kokam: izraujies un pārstādies jūrā, tad tas jums paklausītu." (Lk 17:6) Ticība, tur jau tā lieta, ka pamatā jābūt ticībai. Bet tas ir nostādīts tādā veidā, it kā ticība būtu cilvēka izvēle, nevis apziņas stāvoklis, kas automātiski izriet no dzīves laikā uztvertā.

Sveiks!
Īstenībā negribētu piekrist, ka visi brīnumi ir izskaidrojami , neiejaucot pārdabisko-Autoru! Vai zini kaut ko par dzīvības izcelšanos? Vēl vakar skatījos brīnišķīgu filmu kurā ateisti, nopietni zinātnieki nonāk pie tā, ka aiz dzīvības procesiem pavisam noteikti ir autors, jo visu vada absolūti sarežģīta informācija, kura nevar rasties pati no sevis.
Taču tas nav galvenais...Tiešām ticu, ka, ja Tu meklēsi Jēzu, Tu arī Viņu atradīsi! Viņš nav uzbāzīgs un vienmēr vajadzīga tā ticība, kas ir pārliecība par neredzamo! Tā ticība nav kā karote ar kuru ēdam zupu, bet kā pārliecība par to, ka saule uzlēks atkal!

Un vēl!...
Jāņa 6:29 Jēzus atbildēja viņiem: "Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis."
Interesants pavērsiens...Ticība ir Dieva darbs, bet es bez ticības nevaru Dievam patikt...man izskatās, ka Ticība ir kas tāds, ko Dievs mums nodrošina, bet tikai tad, ja atļaujam! Pamēģini no sirds un skaļi pateikt Dievam-es atļauju Tev radīt manī ticību un paskaties , kas notiks...Ja tas bija muļķīgs padoms, tad sliktāk jau nepaliks!

Sveiks!!!
Man patiess prieks ir pamanīt tevī vēlmi būt godīgam. Man pašam ir bijis laiks, kad liekas esmu dzīvojis liekulībā, kad citi ticības brāļi un māsas šķietami spēja slavēt Dievu, bet es nespēju. Taču Tēvs vienmēr ir bijis uzticams, es pat nezinu kā, bet esmu izgājis cauri pamatīgai šaubu un tumsas jūrai. Es nesaku, ka es redzu Dievu tagad, bet manī ir izveidojies Kaut Kas, kas nez kāpēc laika gaitā nevis kļūst vājāks, bet gan spēcīgāks manī. Es arvien skaidrāk pamanu, ka manī mājo Jēzus, kurš mani tik ļoti mīl.

Iesākuma ticību dod Dievs , Svētajā Garā pārliecinot par Patiesību. Bet tālāk -> Rom.10 ir teikts , ka ticība nāk no Dieva Vārda dzirdēšanas ( uzņemšanas ) un sludināšanas. Un ticību vairojam uzņemot sevī Vārdu ( klausoties , lasot ) un runājot to ( sludinot ) .