Esmu ateists, bet es jūtu, ka vairs nevaru izturēt savu draugu ateistu sabiedrību. Nesen saskāros ar kādu kristiešu kolektīvu un atmosfēra ir pilnīgi savādāka. Nav tādas nievājošas attieksmes un ļaunuma, visi ir draudzīgi, labestīgi un pretīmnākoši. Bet visa ticīgo dzīve ir saistīta ar Dieva slavināšanu, un es jūtos briesmīgi, kad kopīgas lūgšanas laikā man jābūt negodīgam, runājot ar Dievu, kuram es nemaz neticu. Iekšēji man ir sajūta, ka runāju ar tukšu vietu vai pats ar sevi, un tāda izlikšanās vien sanāk.
Es gribētu, lai Dievs ir, es gribētu noticēt, bet nevaru. Visi tā saucamie brīnumi un liecības par Dieva eksistenci ir izskaidrojami, neiejaucot pārdabisko, un arī tās lietas, kas man šķiet neizskaidrojamas, norāda tikai uz to neaptveramu sarežģītību, nevis uz to, ka tās radījis Dievs. Mani kristiešu draugi saka, lai es turpinu lūgt Dievu, jo tikai viņa spēkos ir vērst kādu pie ticības. "Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu šim zīdtārpu kokam: izraujies un pārstādies jūrā, tad tas jums paklausītu." (Lk 17:6) Ticība, tur jau tā lieta, ka pamatā jābūt ticībai. Bet tas ir nostādīts tādā veidā, it kā ticība būtu cilvēka izvēle, nevis apziņas stāvoklis, kas automātiski izriet no dzīves laikā uztvertā.