Atceros vienu filmu, saistītu ap cīņas sportu – karatē, kung-fu, nu, tādā garā. Tur bija viens vecs vīrs, kurš ir bijis varens cīnītājs. Viņš sastop kādu jaunekli, kuru viņš labprāt apmācītu cīņas mākslā. Puisim par pārsteigumu, vecais vīrs liek viņam krāsot savai mājai žogu, nevis ķerties pie kaujas paņēmienu apgūšanas. Taču vēlāk izrādās, ka tās rokas kustības, kuras bija jāveic krāsojot žogu, tiešā veidā bija nepieciešamas cīnoties ar pretinieku.

Tas man atkal ir kā līdzība ar mūsu debesu Tēvu. Man brīžiem liekas, ka tas, kas ar mani notiek, ir kaut kādu nesakarīgu notikumu virpulis un tikai pēc ilgāka laika perioda es pamanu, ka tas viss ir bijis vajadzīgs un Kāda Neredzama Roka to visu ir vadījusi. Es arvien skaidrāk pamanu, ka tāds sadalījums – garīgs darbs un ne-garīgs darbs – nepastāv. Tā vienkārši nav pareiza attieksme. Es agrāk domāju un vēl brīžiem pieķeru sevi pie domas, ka, piemēram, es šorīt gāju uz savu negarīgo darbu, pēc tam devos uz garīgu pasākumu un tāpēc man vajadzētu kļūt par pilna laika kalpotāju, lai viss darbs, ko daru būtu garīgs.