Jņ. 20:29. Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!"

Man atkal galvā skan vārdi no K.Dimitera dziesmas - "Dievs grib mūs darīt par baznīcām, mēs sevi par suņu būdām".
Esmu domājis un bieži pārdzīvojis, ka ar mani nenotiek tādi brīnumi, par kādiem varu lasīt evaņģēlijos un citur Bībelē. Taču man par iepriecinājumu un mierinājumu Jēzus atgādināja: "Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" Ar Viņu vienmēr ir pietiekoši. Ja es redzu Viņu un Viņa brīnumus - āmen. Ja ne, arī "āmen". Ja Dieva griba prasa staigāt tikai ticībā, tad tas ir labāk, nekā dzīvot redzot Viņa apsolījumus jau piepildītus. Ticu, ka starp Dieva apsolījumu un tā piepildījumu nav atšķirības. Tas ir viens un tas pats, jo Dievs ir mūžīgs. Viņš ir Sākums un Beigas. Alfa un Omega. Šobrīd Viņš ir gan pie pasaules radīšanas, gan pie Jēzus krustā sišanas, gan pie Viņa augšāmcelšanās, gan pie manis šobrīd, kad rakstu šīs pārdomas.
Ticība ir viena brīnišķīga Dieva dāvana, kuru Viņš man dāvā līdz ar Kristu. Tā kā apgalvot, ka man nav pietiekami ticības, būtu aplami, jo Jēzū, kurš mājo manī, vienmēr ticības ir pietiekoši.