Šoreiz mēģināju vizualizēt savas pārdomas. Labprāt izskaidrotu zemāk redzamo attēlu. Dzīvības Gara Ceļš tiek attēlots kā slīdlente, kura ir mūžīga. Dievs ir tās sākums un Dievs ir arī tās beigas, bet tā kā Dievs manā skatījumā ir bezgalīgs, tad arī šim Ceļam nav ne sākuma, ne beigu. Tas vienkārši IR. Uz šīs slīdlentes esam novietoti mēs, taču tur atrodas arī vāveres ritenis un atpūtas krēsls. Slīdlente nepārtraukti virzās uz priekšu. Domāju, ka Dievs gribētu, lai mēs atpūstos ērtajā krēslā un izbaudītu brīnišķīgo un neaizmirstamo ceļojumu Viņā, izbaudot to ik mirkli. Taču dažbrīd Ceļš mūs ved tumšā ielejā.Tad mēs ieskrienam vāveres ritenī un cerībā ātrāk tikt laukā no nepatīkamās vietas, sākam griezt ratu, bet, jo ātrāk mēs to griežam, jo ātrāk mēs nogurstam, līdz beigās mēs pārpūlējušies tomēr apstājamies, palūkojamies sev apkārt un atskārstam, ka pa to laiku, kamēr mēs neprātīgā ātrumā uz vietas griezāmies, Ceļš mūs jau ir izvedis atkal gaišā klajumā. Ievērojiet, ka vāveres ritenis, atrodoties uz slīdlentes, griežas tikai pats ap savu asi. Tas nozīmē, ka tas uz priekšu nepavirzās pat par centimetru, lai cik ātri tas tiktu griezts. Tas nozīmē – lai kā arī mēs nepūlētos un necenstos paši tikt ar dzīves problēmām galā, mēs nepavirzīsimies pat ne par gabaliņu tuvāk risinājumam, vienīgi izmisīgam nogurumam, kurš beigās mūs aizvedīs atpakaļ uz Paļāvību, kad mēs vienkārši ļausimies Dzīvības un Mīlestības Straumei mūs vest tur, kur tā vēlas.