Pirmo adventistu draudzi Rīgā 1896. gadā nodibināja L.R. Konradi, kad viņš apciemoja Gerhardu Perku, literatūras evaņģēlistu un ilggadēju neapgūto teritoriju pionieri šeit, kā arī citās vietās.

Maz kas ir zināms par pirmajiem šiem gadiem, kad Perks apceļoja Latviju un Igauniju. No tā laika Rīga ir kļuvusi par mūsu draudzes stipru atbalsta centru. 1907. gadā tā tika izraudzīta par "Krievijas Ūnijas" mītnes vietu. 1912. gadā draudzes locekļu skaits izauga līdz 300, 1927. gadā sasniedza 800, un 1932. gadā jau vairāk kā tūkstoš adventistu, ieskaitot krievu un vācu minoritātes, pulcējās Rīgā uz dievkalpojumiem septiņos dievnamos.

Šajā gadā tika nodibināta Latvijas draudžu Savienība. Rīga kļuva arī par mūsu izdevniecību un izglītības centru. Nelieli iespieddarbi sākās jau 1899. gadā, bet līdz pat 1922. gadam draudzei nebija savas tipogrāfijas. Dažus gadus vēlāk jau 40 kolportieri (literatūras evaņģēlisti) devās uz ikkatru Latvijas ciemu, bet adventistu draudzes, kas sākumā bija tikai Rīgā, Liepājā un Jelgavā, sāka izplatīties pa Latvijas rietumu pusi. Literatūras evaņģēlisti pārdeva 30.000 grāmatas «Lielā cīņa» (E.G.Vaita) 1.5 miljoniem tālaika Latvijas iedzīvotāju. (Pašlaik Latvijā ir ap 2.5 miljoni iedzīvotāju). Tātad vidēji vienu grāmatu uz katriem 50 iedzīvotājiem. Rīga ieguva vēl lielāku nozīme pēc Baltijas Ūnijas skolas atveršanas Sužu muižā (Suschenhof), skaistā vietā pie Ķīšezera, netālu no jūras. Tur teoloģiju un sekretāra amatu mācījas studenti no visām trim Baltijas valstīm, mācībām pelnot naudu skolas palīgsaimniecībās: piensaimniecībā un mājputnu fermā, ziepju fabrikā un kokapstrādes darbnīcā.

Vasarā skola tapa pārvērsta par jūrmalas kūrortu ar Brīvdienu Bībeles skolu kūrorta viesu bērniem. Tāpat kā citās Krievijas daļās, arī šeit ticības brīvība bija ierobežota ar regulāriem dievkalpojumiem, bet sabiedriska evaņģelizācija bija aizliegta. Pat pēc 1918. gada, kad Latvija ieguva neatkarību, šajā jautājumā draudzei bija problemātiskas attiecības ar valdību. Būtu interesanti izpētīt valdības pieņemto ierobežojumu iemeslus pat tādā demokrātiskā valstī, kur oficiāli bija pasludināta ticības brīvība. Vai tas bija lielo konfesiju iespaids, pat pārsvarā dominējošajos luter-ticīgo apgabalos Latvijā? Nav šaubu, ka Romas katoļu un Pareizticīgai baznīcai bija vēl mazāka nosliece «Lielās cīņas» izdevējiem dot pilnu brīvību. Latvijas austrumdaļā, Latgalē, kur šīs baznīcas bija dominējošās, bija (un arī pašlaik ir) ļoti mazs adventistu skaits.

Visās Baltijas zemēs 1940. gads ar inkorporāciju Padomju Savienībā draudzei nesa smagus zaudējumus: cilvēku deportācijas, došanās trimdā, skolas un izdevniecības zaudēšana. Tomēr draudzes locekļu skaits saglabājās ap 3.000 līdz pat brīvības atgūšanai un Baltijas Konferenču Ūnijas atjaunošanai Rīgā 1989. gadā.