Pavisam drīz būs klāt gada svētsvinīgākais vakars, kad pasauli pāršalks dievnamu zvanu skaņas un miljoniem sveču liesmiņu atgādinās par cilvēces Glābēja dzimšanu. Un lielās katedrālēs un necilās lauku baznīciņās, greznos svētku namos un mazās būdiņās atkal atskanēs brīnišķais Ziemassvētku korālis “Klusa nakts, svēta nakts”.
190 gadi mūs šķir no brīža, kad šī pasaulē vispopulārākā Ziemassvētku dziesma pirmo reizi tika dziedāta Svētvakara dievkalpojumā mazā Austrijas pilsētiņā, taču šodien tā vēl joprojām ir tikpat aktuāla un skaista kā toreiz. Gadu no gada šis vienkāršais, mīlestības pilnais veltījums Glābējam Jēzum Kristum atskan arī mūsu dzimtenes dievnamos. Taču atgriezīsimies tālajā 1818. gada decembra vakarā, kad sniegiem klātajā Oberndorfā netālu no Zalcburgas piedzima brīnums - “Klusa nakts, svēta nakts”.
Ir sācies Adventa laiks. Šī Ziemassvētku gaidīšanas laika neatņemama daļa ir arī dziesmas un mūzika. Korāļu dziedāšanas tradīcija izsenis pazīstama visās kristīgās kultūras zemēs. Angļu carols, franču noels, vācu Weinachtslieder. Pazīstamos svētku korāļus dzied visā pasaulē, tie tulkoti daudzās valodās, un nav svarīgi, no kuras zemes tie nākuši un kādā valodā bijis to oriģināls.
Eiropā korāļi pazīstami jau vairākus tūkstošus gadu un sākotnēji tiem nebija saistības ar kristīgo ticību. Senajā ķeltu kultūrā ar vārdu „korālis” apzīmēja priecīgu, līksmu dziesmu, ko tradicionāli dziedāja kā pavadījumu apļa dejām auglības rituālos un citos pagānu svētkos. Šādus svētkus svinēja arī 22. decembrī - ziemas saulgriežos, kad senie ķelti pulcējās savās svētvietās, lai dziedot, dejojot un līksmojot aizvadītu gada īsāko dienu.
Savulaik, vēl padomijas gados, mans onkulis no Federvācijas stāstīja par kādu pētījumu, ko veikuši Rietumu zinātnieki. Pētījuma mērķis bijis noteikt, kuras tautas visvairāk pakļaujas asimilācijai. Eiropā pirmajā vietā izrādījās baltkrievi, bet otrajā... nu, protams - latvieši.
Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, padomju impērija sabrukusi, Latvija un Baltkrievija kļuvušas par neatkarīgām valstīm. Šķiet priekšnoteikumi šo nāciju brīvai un netraucētai attīstībai ir nodrošināti un asimilācijas briesmas vairs nedraud. Bet kā ir patiesībā?
2007. gada augustā apritēja 80 gadu, kopš Dobelē tika kristīti pirmie vasarsvētku ticīgie Latvijā. Aicināju Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskapu Jāni Ozolinkeviču pastāstīt, kā vasarsvētku mācība ienāca Latvijā, kā veidojās un attīstījās pirmās draudzes, par vasarsvētku kustības uzdevumiem šodien un nākotnē.
- Par vasarsvētku kustības celmlauzi Latvijā uzskata Džemu Grēviņu, kas tēva aicināts 1926. gadā kopā ar ģimeni no Amerikas atgriezās dzimtenē . Aiz okeāna viņš bija beidzis Bībeles skolu un tā kā Latvijā tolaik trūka garīgo darbinieku, viņu uzaicināja kļūt par Dobeles baptistu draudzes mācītāju. Amerikā Grēviņš bija iesaistījies vasarsvētku kustībā, tāpēc viņa kalpošana baptistu draudzē neveidojās sekmīga – draudze nepieņēma ne viņa sludināšanas veidu, ne to, ko viņš sludināja. Tad Grēviņš sāka dievkalpojumus rīkot atsevišķi kādās mājās Dobelē, Upes ielā 4. Tie nebija plaši apmeklēti, tomēr pie Dieva atgriezās četri cilvēki un 1927. gada 21. augustā notika pirmās kristības.
Ilgus gadus Aizputes vasarsvētku draudzē kalpoja mācītājs Arvīds Šepkens (1927. – 2005.). Uzticams palīgs un draugs šajā darbā viņam bija dzīvesbiedre Valija, ar kuru laulībā tika nodzīvoti vairāk nekā 50 gadi. Raksts veidots pamatojoties uz publikācijām žurnāla „Tikšanās” 2004. gada jūnija un jūlija numuros.
- Kur jūs viens otru satikāt?
Arvīds: - Laukos.
Valija: - Arvīds atnāca pie mums uz kolhozu par brigadieri, un tur mēs viens otru ieraudzījām.
Arvīds: - Draudzējāmies kādus trīs gadus. Laulības notika 1954. gada 1. maijā Sakas baptistu draudzē, mūs salaulāja mācītājs Jonass. Man tolaik bija 27 gadi, Valijai 21 gads.
Valija: - Tik ilgi draudzējāmies tāpēc, ka man nebija īsti saprotams, vai tas ir Dieva prāts - iziet pie Arvīda. Biju augusi kārtīgā baptistu ģimenē, viņš savukārt mīlēja pasaules priekus. Sākumā nekādas domas par precēšanos nebija, tomēr vēlāk sāku par šo jautājumu lūgt Dievu. Uz savu lūgšanu saņēmu atbildi: "Arvīds ir izredzēts rīks Manās rokās!" Mammai teicu: "Tagad es vairs neko nesaprotu! Zinu tikai, ka viņš ir izredzēts, bet, ja reiz izredzēts, tad man jāsasniedz šis Dieva apsolījums." Ģimenes dzīvē devos ticībā, ka Dievs savu darbu pie Arvīda izdarīs. Tomēr nācās gaidīt desmit garus gadus.
Vēsture ir subjektīva zinātne. Katra politiskā sistēma, katrs režīms, katra ideoloģija centusies to izmantot savām interesēm. Patiesi vēsturiski fakti nereti tiek jaukti ar puspatiesībām, izdomājumiem vai pat atklātiem meliem. Arī tajās zemēs, kur šāda falsifikācija nenotiek un vēstures zinātne ir visumā objektīva, vienu un to pašu faktu interpretācija dažādu vēsturnieku skatījumā var būtiski atšķirties. To nosaka katra vēsturnieka personiskie uzskati, izmantotā datu sistematizācijas metode un citi apstākļi.
Šodien atkal tiek rakstīta „jauna vēsture”, tikai tagad to nedara kādas politiskas sistēmas angažēti ideologi, bet daži savas patiesības apziņas apmāti ļautiņi, kas labprāt gribētu sevi saukt par nopietniem vēsturniekiem, taču labākajā gadījumā var pretendēt vienīgi uz amatiera – diletanta statusu.
„Jaunās vēstures” galvenā tēze: krievi Latvijā ir viena no pamatnācijām, bet tagadējā Latvijas teritorija – sena krievu zeme, krievu nācijas etniskā dzimtene.
Par šo dziedātāju pirmoreiz dzirdēju 80. gadu vidū, neilgi pēc tam, kad pats biju sastapis Dievu. Tolaik Latvija tika uzskatīta par Somijas draudžu misijas lauku un vasaras mēnešos somu brāļus un māsas te varēja satikt itin kuplā skaitā. Nereti viņi atveda sev līdzi pa kādai kristīgās mūzikas platei vai kasetei, un uz vienas no tām bija lasāms Viktora Kļimenko vārds.
Kļimenko dziedāšanas stils var šķist vecmodīgs, tomēr viņš joprojām ir viens no labākajiem vokālistiem Somijā un viņa unikālā balss priecē klausītāju tūkstošus visā pasaulē. Dramatisks ir viņa dzīvesstāsts, kas tik līdzīgs daudzu skatuves zvaigžņu liktenim – ārēja spozme, slava un panākumi, bet līdzās tam iekšējs tukšums, depresija un domas par pašnāvību. Taču Viktora dzīve tika pārmainīta radikāli un neatgriezeniski, un par šo brīnišķīgo pārmaiņu viņš ir gatavs liecināt miljoniem.