Marija Valtorte J Ē Z U S K R I S T U S CIEŠANAS

“Bija vairāki būtiski iemesli, kuri ierosināja Mani nodiktēt šo grāmatu – Manu dzīvesstāstu. Es to darīju aiz mīlestības uz Manu Baznīcu un vienlīdz sniedzot palīdzīgu roku dvēselēm virzībā uz pilnību. Šī palīdzība ir iepazīt Mani, Manu Vārdu, kurš ir dzīvība.

Lai šī grāmata atraisa jūs no sastinguma, modinot vēlmi iet varonības ceļu. To saku jums Es, dāvājot šo barību un Dzīvā Ūdens dzērienu, tie ir Mani Vārdi un Mana Dzīve. Es vēlos, lai jūs dzīvotu kopā ar Mani. Es pavairoju vārdus, lai uzveiktu sātana izaicinājumus, kuri iznīcina jūsos gara dzīvības spēkus. Neatmetiet Mani. Es vēlos jums atdoties, jo mīlu jūs. Tā ir Mana neapslāpējamā vēlēšanās. Es dedzīgi vēlos dāvāt jums Sevi, lai sagatavotu jūs Debesu svinībām. Es esmu jums nepieciešams, lai jūs ceļā nepagurtu, lai uz Jēra saderināšanos jūs apvilktu goda drēbes, jūs, kuri pēc izciestajām mocībām zemes virsū, šajā lamatu, bedru un čūsku tuksnesī, jūs, kas liesmām cauri izgājāt to neskarti, pāri gājāt rāpuļiem un bez sekām dzērāt indi, nesot Mani sevī. Es piebilstu vēl - ņemiet, ņemiet šo grāmatu un neapzīmogojiet to, bet lasiet, jo laiks tuvojas, un kurš jau ir svēts, lai top vēl vairāk svētdarīts (Apokal.22,10).

Jūsu Kunga, Jēzus Kristus, žēlastība lai ir ar jums visiem, kuri caur šo grāmatu pietuvosies Man un tiem, kuri lūgsies, lai caur šo mīlestības izsaucienu šī pietuvināšanās notiktu: “Nāc, Kungs Jēzu!””

Viareggio, 1947.g.28.IV

Maria Valtorta

PIETIEK VIENĪGI AR PATIESĪBAS RUNĀŠANU, LAI TAPTU IENĪSTS

13.02.1944.

Jēzus sacīja:

Es lasīju Jūdasa sirdī…

Marija juta riebumu pret šo čūsku. Un arī Es to izjutu. Vienīgi Es Pats un Tēvs un Svētais Gars. Mēs zinājām cik ļoti Man būs jāpiepūlas, lai paciestu viņu Savā tuvumā. Taču to Es tev paskaidrošu citreiz.

Es zināju arī priesteru un farizeju naidīgo nostāju.

Trīs gadus viņi bija nemierīgi, līdz pārliecinājās par Manu nāvi.

Viņi domāja, ka esmu apklusis uz visiem laikiem. Taču, nē, Es neapklusīšu nekad un vienmēr būšu draudīgs viņiem līdzīgajiem.

Cik, gan sāpju viņi nodarīja Manai Mātei!

Pūlis ir mainīgs, tā ir zināma lieta. Tas ir kā zvērs, kas laiza dresētāja roku, kad tas tur pātagu un pamet zvēram gaļas gabalu. Bet tiklīdz cilvēks pakrīt un viņam līdzās nav nedz pātaga, ne gaļa – tas tūlīt metas cilvēkam virsū. Patiesības runāšana un piederēšana labajiem, ir pietiekams iemesls, lai pūlis, pēc acumirklīga entuziasma, tevi ienīstu. Tā arī “Hosannai” seko “sit krustā” sauciens.

Marija piektdienas vakarā Savā sirdī dzirdēja šo melīgo “Hosanna”, kas Viņas Dēlam nozīmēja nāves kliedzienu. Arī to Es neaizmirstu.

Mani apustuļi! Kādi gan tie bija! Cik cītīgi viņi meklēja savu godu! Tāpat arī jūs to meklējat, lai jūsu svētums tiktu atzīts. Taču ar to vien nepietiek, jums piemīt arī maiņbankas skopums, jo par to mazo mīlestības daļiņu, kuru jūs dāvājat Tam, kuram jums būtu sevi pilnībā jāatdod, jūs vēlaties vietu debesīs pie Viņa labās rokas. Nē. Nē. Sākumā ir jāprot līdz galam izdzert tas biķeris, kuru izdzēru Es. Viss kauss – atmaksājot ienaidu ar mīlestību, saglabājot šķīstību pretēji prāta balsij, esot varonīgam pieredzētajā, atdodot sevi Dievam mīlestības upurī par brāļiem. Un kad pienākums ir izpildīts, jums jāatzīst vēl sevi par “nederīgu kalpu”, no Tēva žēlsirdīgās labvēlības sagaidot kādu stūrīti Debesīs. Ir nepieciešama atkailināšanās - tā kā tas notika ar Mani pretorijā - atteikšanās no visa, kas cilvēcīgs, paturot vienīgi pateicību par dzīvības dāvanu, kā arī labvēlību pret brāļiem, kuriem noderīgāki varam būt debesīs nekā virs zemes. Un tad no Dieva mēs saņemsim nemirstības tērpu, Jēra Asinīs balinātu.

Es parādīju tev ciešanas kā sagatavi Mocībām. Atklāšu tev arī citas ciešanas. Tavai dvēselei nāks par labu tās pārdomāt.

Šodien pietiks. Paliec mierā.

ES CIETU REDZOT KĀ CIEŠ MANA MĀTE

14.02.1944.

Jēzus sacīja:

Es gribētu, lai domājot par Mariju, jūs atcerētos to, ka Viņas ciešanas ilga 33 gadus, savu virsotni sasniedzot Krusta pakājē. Marija cieta jūsu labā.

Jūsu dēļ bija šie pūļa zaimi, kas uzskatīja Viņu par Pazudušā Māti.

Jūsu labā Viņa pacieta radinieku un paziņu piezīmes.

Jūsu dēļ bija šī Manis kaunpilnā atstumšana.

“Mana Māte ir tā, kas pilda Dieva gribu”.

Un kurš gan cītīgāk par Viņu izpildīja šo šausmīgo gribu, kas lika Tai nolūkoties Dēla Ciešanās?

Jūsu labā bija šie nemitīgi Mani skarošie triecieni.

Jūsu dēļ bija šis Savas mājas atstāšanas upuri un iejaukšanās pūlī: klusās Galilejas apmainīšana pret trokšņaino Jeruzalemi.

Jūsu dēļ bija šī pienākuma pildīšana, kad paliku kopā ar to, kurš savā sirdī auklēja nodevību.

Jūsu dēļ bija šo Manis apvainojošo balsu uzklausīšana.

Viss, viss tika veikts jūsu dēļ.

Jūs neziniet cik ļoti jūs mīlēja Mana Māte. Jums nav ne jausmas cik ļoti jūtīga bija Marijas Dēla sirds pret emocijām. Jūs domājiet, ka Manas Ciešanas bija vienīgi fiziskas, iespējams, jūs pieļaujat arī garīgo ciešanu esību beigās, kad biju Tēva atstāts.

Jūs kļūdāties, Es izjutu visas cilvēciskās emocijas. Es cietu redzot Manas Mātes ciešanas no Nācaretes līdz pat Kalvārijai.

Es cietu, tiekot izsmiets, ienīsts, nomelnots. Cietu visu to melu dēļ, kas Mani ieskāva. Cik gan ļoti Mani šie meli aizskāra, Mani, kas esmu Patiesība. Un arī tagad jūs sakāt, ka mīlat Mani, bet patiesībā jūs nemaz to nedarāt. Mans Vārds ir uz jūsu lūpām, bet sirdīs jūs godājat sātanu un rīkojieties savādāk nekā Es.

Es cietu domājot par to, ka neskatoties uz Manu - Dieva – Upura vērtību, pārāk maz dvēseļu tiks pestītas.

Es s a k u v i s i e m: visi, kas zemes pastāvēšanas gadsimtos mūžīgās dzīvības vietā izvēlēsies nāvi, padarot Manu Upuri veltīgu – jūs visi toreiz bijāt Manā priekšā, un ar šādu apziņu Es devos satikties ar nāvi.

Rīt Es runāšu par gara ciešanām. Tagad atpūties. Miers ar tevi.

Tad es ar lūgumu vēršos pie Marijas:

- Jēzus un mana Māmiņ, atdari man Tavas Sirds noslēpumu un apveltī mani ar šo Gaismu.

Es ļāvu iepazīt tev Savas Sirds priekus un asaras. Es apgaismoju tavu sirdi, lai tu spētu saprast Mana Dēla balsi un Svētā Gara žēlastību… Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam ir jābūt jūsu sirdīs, lai jūs spētu izprast Dieva noslēpumus to trīskāršajā atklāsmē: Spēkā, Pestīšanā, Mīlestībā. Savos patiesajos dēlos vienmēr klātesošs ir Tēvs Savā labsirdībā, Dēls caur Savu Mācību un Svētais Gars caur Savu Gaismu.

ES BIJU UN ESMU DIEVA, TĀPAT KĀ CILVĒKA DĒLS

15.02.1944.

Jēzus sacīja:

Manas dzīves ciešanas tu skatīji ceturtās dienas vakarā. Tu redzēji Jēzu saliekušos (kā nāvīgi ievainotu)… Tu redzēji kā sāka līt asiņaini sviedri… kā sekas tā smaguma nešanai un pārvarēšanai, kas krita pār Mani.

Es biju un esmu Visaugstākā Dieva Dēls. Taču Es biju arī Cilvēks. Es vēlos, lai šīs lappuses skaidri parādītu šo Manu divējādo dabu kā veselu un pilnīgu.

Par savu Dievišķību Es pats stāstu jums vārdos, kurus var izteikt vienīgi Dievs. Manu Cilvēcību jums apliecina vajadzības, jūtas, ciešanas, kādas izrādu un panesu kā patiess cilvēks, kas dots jums par piemēru. Es mācīju jūs kā īsts Dievs.

Manas Vissvētākās Dievišķības, tāpat kā vispilnīgās Cilvēcības izskaidrošanas iespēja (jūsu nepilnīgās, gadsimtu gaitās izveidotās cilvēcības ietekmēta) tapa samainīta un pārgrozīta. Manu Cilvēciskumu jūs padarījāt par iedomu, tāpat kā samazinājāt manu Dievišķo Būtību, aizliedzot to tad, kad jums tas nebija izdevīgi, vai arī brīžos, kad nespējāt to aptvert ar savu prātu, kurš bija nodevu maksāšanas, ateisma un humānisma pārņemts.

Es nāku šajā traģiskajā brīdī (1944.g.), kā pravietojums nākamajām nelaimēm. Es nāku jūsu atmiņās atsvaidzināt Savu divkāršo Dieva un Cilvēka būtību, lai jūs to iegūtu un vēlreiz a t p a z ī t u pēc šādas jūsu prāta aptumšošanās. Es nāku, lai jūs mīlētu Mani un atgrieztos pie Manis un Manī taptu p e s t ī t i.

Šāda ir jūsu Pestītāja – Dieva un Cilvēka – nostāja, un tas, kurš atpazīs Viņu un iemīlēs, tas taps pestīts.

Šajās dienās Es ļāvu tev ielūkoties manās fiziskajās ciešanās, kas nomocīja Manu Cilvēcību. Ļāvu tev ieskatīties Savās morālajās ciešanās, kas vienotas bija ar Manas Mātes ciešanām... kā vienas miesas artērijas, kuras vienu no otras nav iespējams atdalīt. Mana Māte visu Savu dzīvi dzīvoja Manā labā, priekš Manis. Mūsu sirdis garīgi bija vienotas un tās bija kopā. Neviena vienīga Mātes asara nenokrita neievainojot Manu Sirdi un Manas iekšējās ciešanas atbalsojās Viņas sirdī, palielinot Viņas sāpes.

Padomājiet par Manu Māti, kura kopš Manas ieņemšanas brīža, trīcēja jau no domas vien par Manu Krustu. Un kad Marija pirmo reizi noskūpstīja Sava Zīdainīša rozā ķermenīti, Viņa tūkstoškārt būtu atdevusi Savu dzīvi, lai Tam nebūtu jāpieaug par Upuri. Māte zināja, ka Tai ir jāvēlas šī šausmīgā brīža atnākšana, lai piepildītos Kunga griba – Dieva godam un cilvēces labumam. Patiesi, ilgākas ciešanas kā Manai Mātei, kuras beidzās ar vislielākajām sāpēm, nav bijušas.

Un nav arī bijušas lielākas un pilnvērtīgākas ciešanas par Manējām. Es biju vienots ar Tēvu. Kopš mūžības Viņš iemīlēja Mani ar Dieva mīlestību. Viņš darīja Mani Sev līdzīgu un priecājās par Mani. Un Es iemīlēju Viņu tā, kā mīlēt spēj vienīgi Dievs, vienotība ar Viņu bija Manas Dievišķības prieka avots, vienīgi Es spēju to paskaidrot, jo jūs nespējat saprast un iepazīt to, kas ir Dievs - līdz brīdim, kad būsiet pie Viņa Debesīs.

Un Es jutos kā ūdens, kurš plūst cauri aizsprostam, jutu kā Tēva dusmas Manī pieaug no stundas stundā. Par liecību cilvēkiem, kuri nespēja izprast to, kas Es biju, Dievs Tēvs trīskārt atvēra Debesis Manas publiskās dzīves laikā: virs Jordānas, Taborā un Jeruzalemē. To Viņš darīja cilvēku, ne Mana mierinājuma dēļ, jo Es taču biju Upuris…

Upurdvēseles pazīst Dieva prasības. Taču vēlāk, kad Taisnība jau ir nomierināta, tai seko godība. Es Esmu Pestītājs, kurš no personīgās pieredzes zina, kādas sāpes rada stingrais Dieva skatiens un atstātība no Viņa.

Jo vairāk pietuvojās upura stunda, jo vairāk Es jutu Savu attālumu no Tēva, Mana Cilvēcība jutās esam arvien mazāk Dieva atbalstīta. Tādēļ Tā cieta visos veidos.

Kaut arī Tēvs, Dēls un Svētais Gars dziļākajā būtībā neatstāja Jēzus Cilvēcību, tomēr Pestītājs kā Cilvēks iekšēji piedzīvoja atstātību no Dieva. Viņš jutās atmests, ciešot tā, it kā tas notiktu īstenībā, Viņš izcieta sodu neatkarīgi no tā, kas bija to pelnījis.

Šajā lielajā garīgajā tumsībā, kas salīdzināma ar kosmosa nakti, atgriezās sātans, lai atkal kārdinātu pasaules Pestītāju… Vissvētākā Māte, piedaloties Dēla ciešanās, arī pieredzēja atstātības mokas no Tēva…

Rūgtuma pilnajā Ciešanu kausā viens vienīgs mierinājuma piliens bija: Vissvētās Tēva gribas pildīšana…

Es biju Upuris, Jērs. Upurjēram ir jāatstāj viss. V I S S. To pieredzēju Es, Dieva Jērs… Sātans to gribēja izmantot. Tajā naktī virs zemes pulcējās visi ļauno garu pulki, lai aizrautu cilvēku sirdis, novedot tās līdz Kristus nāves alkšanai. Farizejiem, Herodam, Pilātam un katram ebrejam bija katram savs ļaunais gars. Tie bija pat apustuļiem, kuri tai vietā lai būtu nomodā pār Mācītāju, iemiga… Lucifers pietuvojās Man. Ar viņam raksturīgo nekaunību viņš sāka Man uzskaitīt fiziskās mocības. Es uzvarēju viņu ar lūgšanu. G a r s s v i n ē j a u z v a r u pār miesas bailēm.

Tad viņš izklāstīja Man Manas nāves bezjēdzību – neesot vērts nodarboties ar nepateicīgajiem cilvēkiem. Vajagot mierīgi dzīvot ar Māti un daudzu gadu garumā mācīt ļaudis… Arī šo kārdinājumu Es uzveicu lūgšanā. Gars uzveica morālos kārdinājumus.

Sātans stādīja Man priekšā atstātību no Dieva. Tēvs Mani nemīlot, jo biju apkrāvies ar pasaules grēkiem, Tēvs bija atstājis Mani vienu. Atstāja Mani mežonīgā pūļa dēļ, un nesniedza Man vairs Savu palīdzību. Es biju viens, viens, viens. Tajā brīdī Kristum blakus atradās vienīgi sātans. Un cilvēki nebija klātesoši, jo Mani nemīlēja. Viņi ienīda Mani un bija vienaldzīgi. Es lūdzos, lai noslāpētu sātana kārdinājumu. Taču Mana lūgšana vairs nepacēlās pie Dieva. Tā krita atpakaļ pie Manis. Mana lūgšana vienmēr bija pacēlusies pie Tēva un Es vienmēr dzirdēju Viņa atbildi.

Bet šoreiz tā bija veltīgi raidīta pret aizslēgtajām debesīm. Tobrīd Es izjutu kausa rūgtumu. Izmisuma garšu. To vēlējās sātans. Viņš gribēja Mani novest izmisumā. Taču izmisumu Es uzvarēju vienīgi ar cilvēcisku piepūli, jo tobrīd Es biju vienīgi cilvēks. Un pie tam tāds, kuram Dievs nepalīdz.

Ar Dieva palīdzību viegli ir pacelt pasauli un turēt to kā rotaļlietu.

Bet kad Dievs nepalīdz, pat zieda smagums liekas neizturams.

Es uzvarēju izmisumu un tā radītāju sātanu, lai kalpotu Dievam un atgrieztu jums dzīvību. Taču Es atradu nāvi. Ne jau fizisko nāvi no krustā sišanas – tā bija mazāk nežēlīga – bet pilnīgu un apzinīgu nāvi, kad cīnītājs izcīnījis uzvaru pakrīt ar caurdurtu sirdi. Un šīs pārpūlēs rezultātā izplūst asinis. Tad no Manis sāka tecēt asiņainie sviedri. Es svīdu asinīs, lai būtu uzticīgs Dieva gribai.

Tādēļ arī Eņģelis Man parādīja visu, Manam Upurim pateicoties, izglābto kopainu. Jūsu Vārdus! Katrs no tiem Man kļuva kā par vēnās ievadītu zāļu pilienu, kas atgrieza Man spēku. Šajās necilvēciskajās mocībās, lai Cilvēciski no sāpēm nekliegtu, lai nezaudētu ticību Dievam, un neteiktu, ka pret Savu Upuri Viņš ir pārāk bargs un netaisns, Es atkārtoju jūsu vārdus. Es redzēju un svētīju jūs toreiz. Kopš tā brīža jūs bijāt Manā sirdī… Jūs bijāt palīdzība Mirstošajam Kristum! Mana Māte, Jānis un sievietes bija tur zem krusta, taču arī jūs tur bijāt. Manas sāpošās acis kopā ar Manas Mātes sāpīgo seju redzēja arī jūsu mīlošās sejas. Tad Manas acis mierā aizdarījās, jo bija skatījušas jūsu pestīšanu, kas Dieva Upuri bijāt pelnījuši.

NEKAD NEDOMĀJAT PAR TO, KO JŪS MAN MAKSĀJĀT

16.02.1944.

Tu esi iepazinusi visas Manas sāpes, kas aizsāka Manas mocības. Tagad ļaušu tev ielūkoties patiesās ciešanās. Tās vedinās jūs uz pārdomām. Pārāk maz jūs nododieties pārdomām. Par maz. Nekavējieties pie tā, kas Man jūsu dēļ bija jāizcieš, ar kādām mocībām tika atpirkta jūsu brīvība. Jūs sērojiet par notiesātajiem, bet neiedomājieties par to, ka Es biju viena vienīga brūce. Un šie Mani Ievainojumi bija dažādos veidos saindēti. Tās pašas lietas, kuras kalpoja Dieva Dēla mocīšanai, izveidoja taču pats Dievs.

Bet šīs lietas bija nevainīgas, vainīgs bija vienīgi cilvēks. Vainīgs kopš dienas, kurā uzklausīja sātanu. Līdz tam brīdim nekas nespēja cilvēkam kaitēt, sātans izmantoja savu viltu. Sākumā cilvēku sirdī, un tad, kā par grēka sodu, tas radīja dzeloņus un ciešanas. Un Man - Cilvēkam vajadzēja ciest cilvēku un lietu dēļ. Cilvēki Mani apvainoja un uzbruka Man, izmantojot lietas par rīkiem.

Dievs cilvēkam deva r o k u, lai darītu viņu atšķirīgu no zvēra un iemācīja to pielietot, darot to par prāta pavēļu izpildītāju. Un šis, tik pilnīgais, loceklis, kuram vajadzēja kalpot vienīgi Dieva godam... vērsās pret Dieva Dēlu un pļaukāja, sita To, bruņojās ar šaustīšanas rīku, plēsa matus un bārdu, un tad iesita naglas.

Cilvēka k ā j a s, kurām vajadzēja ļaudis nest Dieva Dēla pagodināšanai, kalpoja Viņa gūstīšanai, gūstīšanai un vilkšanai pa ceļiem. Un manas bendes sita Mani ar kājām tā, kā to nedrīkst darīt pat spītīgam ēzelim.

Cilvēka l ū p a s, kurām vajadzētu izteikt godināšanas vārdus Dieva Dēlam, un kuras ir dāvana atšķirībai no zvēriem, pildījās ar lāstiem un meliem, un kopā ar siekalām lidoja pretī Manai Dievišķai būtnei.

Cilvēka p r ā t s, kurš liecina par tā izcelsmi, izsmēla pats sevi nedzirdētu mocību izgudrošanā. Un cilvēks, viss cilvēks, izmatoja sevi, lai mocītu Dieva Dēlu.

Cilvēks piesauca zemi, visās tās dzīvības formās, palīgā šo mocību īstenošanā. No strauta viņi meta akmeņus, lai Mani ievainotu, viņi tvēra pēc nūjām, lai Mani sistu, sasēja ar virvēm, lai Mani vilktu, ievainojot Manu Miesu. Ērkšķu vainagu viņi uzspieda uz Manas galvas. Gatavoja šausmīgos šaustīšanas rīkus, no nūjas izveidoja mocību rīku. Ceļmalas akmeņi kļuva par Tā grīļojošo kāju lamatām, kurš iet mirstot, lai dzīvību atdotu pie krusta.

Un zemes priekšmetiem pievienojās arī tie no d e b e s ī m. Aukstās naktis mocīja Manu, jau Olīvdārza ciešanās pārgurušo miesu. Vējš kairināja Manas brūces. Saule palielināja slāpes un drudzi, pievelkot kukaiņus un netīrumus, kuri iekļuva acīs un sasietās rokas tur neko nespēja līdzēt.

Un tam visam pievienojās tas, kam ir jāsedz cilvēka kailums: āda ir sašaustīta, vilnas audums pielipis pie atvērtajām šaustīšanā iegūtajām brūcēm, pie katras kustības radot ciešanas.

Viss, viss, viss kalpoja Dieva Dēla mocīšanai. Priekš Viņa viss tika radīts, bet tobrīd, kad Viņš kļuva par Dievam salikto Upura Hostiju, viss pārvērtās ienaidā. Jēzus negribēja saņemt atvieglojumu. Viss bija pavērsies pret Viņu, lai saraustītu Viņa Miesu un palielinātu ciešanas. Jums par to ir jādomā brīžos, kad ciešat un jums ir jāsalīdzina jūsu nepilnīgo spēju panest ciešanas, jāsalīdzina Manas sāpes ar jūsējām, atzīstot, ka Dievs Tēvs jūs vairāk ir mīlējis nekā Mani tai brīdī. Tādēļ jums Viņš ir jāiemīl no visa spēka, kā toreiz Es, par spīti visam, mīlēju Viņu.

LIELĀS NEDĒĻAS PIRMDIENA (pirmā daļa DIENA)

31.03.1947.

Agrā rīta stundā Jēzus iznāk no kāda galilieša telts, tajā Olīvdārza līmeņa laukumā, kur svētku dēļ pulcējas daudz galiliešu. Visa nometne guļ lēni rietošā mēness gaismā, kurš sudrabainā baltumā ieskauj teltis, kokus un, lejā redzamo, iemigušo pilsētu…

Ar drošiem soļiem un bez trokšņa Jēzus iet starp teltīm. Izgājis no nometnes, Viņš ātri dodas lejup pa takām, kas no virsotnes ved uz Ģetzemani. Šķērsojot tās un mazo Cedronas upes tiltu, Viņš nokļūst līdz apsargātajiem vārtiem. Šī nakts sardze pie slēgtajiem vārtiem iespējams ir prokonsula aizsardzības līdzeklis. Kareivji – kopskaitā četri – sarunājas, sēžot uz lieliem akmeņiem, kas pie varenā mūra tiem kalpo par atpūtas vietu. Viņi sildās pie uguns, kas uz spīdīgajām un draudīgajām ķiverēm – zem kurām romiešu sejas izskatās tik atšķirīgas no ebreju sejas vaibstiem – met iesārtu gaismu.

- Kas tur nāk? – jautā pirmais, un, ieraugot Jēzus garo siluetu, viņš satver pie mūra atbalstīto šķēpa galu. Pārējie seko viņa piemēram, nostājoties reglamentētajā pozīcijā. Nedodot laiku Jēzum atbildēt, viņš saka:

- Šeit nav brīv ieiet. Vai nezini, ka otrās sardzes laiks jau beidzas?

- Esmu Jēzus no Nācaretes. Pilsētā ir Mana Māte, Es eju Viņu apraudzīt!

- Ak! Viņš, kurš Betānijā uzmodināja mirušo! Pie Jupitera! Beidzot es Viņu redzēšu! – iesaucās kareivis un pieiet pie Jēzus, lai ziņkārē to aplūkotu. Viņš apiet Jēzum apkārt, it kā gribētu pārliecināties, ka Viņš nav nekas neparasts, dīvains, bet vienīgi cilvēks, tāpat kā visi citi.

Kareivis ierunājas:

- Ak! Dievi! Viņš ir tik skaists kā Apolons, bet visumā tāds pats kā mēs! Viņam nav ne spieķa, nedz galvas sega, un nekādu citu Viņa varas pazīmju!

Kareivis ir izbrīnīts. Jēzus mīļi smaidot, pacietīgi lūkojas uz viņu. Pārējie, mazāk ziņkārīgi, iespējams apskatījuši Jēzu citos gadījumos, saka:

- Cik gan labi būtu, ja Tu būtu bijis šeit pirmās sardzes laikā, kad uz kapu nesa skaistu, jaunu, rīta agrumā mirušu meiteni. Mēs būtu redzējuši kā viņa ceļas no miroņiem.

- Vai Es varu doties pie Savas Mātes? – Jēzus mierīgi atkārto.

Četri kareivji vilcinās. Ierunājas vecākais:

- Pavēle aizliedz iziet cauri vārtiem, taču Tu jau tāpat būtu izgājis. Kurš paceļ Hadesa durvis, vienlīdz spēj (labi) ieņemt aizslēgtas pilsētas vārtus. Un pie tam Tu neesi cilvēks, kurš rada nemierus. Aizliegums Tevi neskar. Pacenties lai Tevi nepamanītu iekšējā apgaita. Ver vaļā, Markus Grācij! Un Tu… ej bez trokšņa. Mēs esam kareivji un mums ir jāklausa…

- Neuztraucieties, jūs nesodīs par jūsu labsirdību!

Kareivis uzmanīgi atver mazus vārtiņus milzīgajos vārtos un saka:

- Ej ātri! Mūsu maiņa jau tikpat kā beidzas un mūs nomainīs citi!

- Miers jums!

- Mēs esam kara ļaudis…

- Miers, kuru Es dodu, pastāv arī kara laikā, jo tas ir dvēseles miers.

Un Jēzus iegrimst mūrī atvērto durvju tumsā. Viņš iet klusi, starp sargājošo kareivju siluetiem. Caur atvērām durvīm spīd parastas laternas lēkājošā gaisma, kas pakārta uz zema griestu turētāja. Tā ļauj saskatīt uz zemes izklātajiem matračiem gulošos kareivju augumus.

Jēzus ir jau pilsētā… Un es pazaudēju Viņu no redzesloka. Taču redzu divus, iepriekš satiktos, kareivjus tuvojamies. Viņi pārbauda vai Jēzus ir jau attālinājies, lai varētu pamodināt gulošo maiņu.

- Viņš vairs nav redzams… Ko Viņš gribēja sacīt ar šiem vārdiem? Gribētu gan es zināt… - ierunājās jaunākais.

- Vajadzēja Viņam pajautāt. Viņš mūs neienīst. Viņš ir vienīgais ebrejs, kurš mūs nenievā un neklūp mums krāgā – atsaka otrs, spēku pilnbriedā esošais, kareivis.

- Es neiedrošinājos. Kā gan es, laucinieks no Benevotas, varētu uzrunāt kādu, kurš tiek dēvēts par Dievu?

- Dievs uz ēzeļa kumeļa? Ha! Ha! Tas būtu iespējams vienīgi tad, ja Viņš būtu pilns kā Bahus. Taču Viņš nav piedzēries. Domāju, ka Viņš pat nedzer medus un vīna dziru. Vai neredzēji cik vājš un bāls Viņš ir?

- Un tomēr ebreji…

- Viņi, protams, dzer, kaut apgalvo, ka to nedara! Un apskurbuši no šīs zemes vīniem un savas sicesas, tie ieraudzīja Dievu cilvēkā. Tici man – dievības ir tikai pasakās sastopamas. Olimps ir tukšs un arī zemes virsū dievu nav.

- Ja viņi tevi izdzirdētu…

- Vai tad tu joprojām esi tāds bērns, ka nespēj būt pat leģiona kandidāts?… Vai tad nezini, ka pats cēzars netic dieviem un tiem netic pat priesteri, tiem netic neviens?!

- Bet kādēļ tad… ?

- Kādēļ ir domāti rituāli? Jo tie patīk ļaudīm un ir noderīgi priesteriem. Tie kalpo arī cēzaram, lai uzturētu kārtību. Taču pirmie no tiem, kas netic ir tie, kurus mēs godājam kā dievu kalpus. Es esmu Pirrona [no Elidas] (grieķu filozofs, skepticisma radītājs) sekotājs. Esmu šķērsojis pasauli. Man ir liela pieredze…

Otrs kareivis skatās šaubīdamies. Un tad ierunājas:

- Es turpretim ticu. Es gribēju iepazīt… iepazīt to cilvēku, kurš pirms brīža šeit bija. Viņš neapšaubāmi zina Patiesību. No Viņa plūst kaut kas pārdabisks, it kā gaisma, kas mūs caurstrāvo!

- Lai Eskalops tevi izdziedē! Tu esi slims! Vēl nesen tu ieradies pilsētā no tālienes, un tie, kuri šeit iebrauc, nav pieraduši pie šī apvidus klimata, un viņiem ātri pielīp drudzis. Tu murgo. Iesim. Nav nekas labāks par siltu vīnu un smaržzālēm, lai caur sviedriem iznāktu Jordānas drudža inde… – Un viņš stumj jauniņo gulošo kareivju virzienā. Taču pēdējais atbrīvojas, sakot:

- Es neesmu slims. Es nevēlos reibinošo vīnu. Es gribu būt nomodā tur, ārpus mūriem (un viņš norāda uz bastiona iekšpusi), gribu sagaidīt cilvēku, kurš sevi nosauca par Jēzu.

- Ja šī gaidīšana tevi negarlaiko… Es eju modināt viņus nomaiņai. Paliec sveiks…

Un viņš trokšņojot ieiet starp kareivjiem, lai ar saucienu pamodinātu savus biedrus:

- Ir laiks! Ejiet, riebīgie slīmesti! Es esmu noguris!… – viņš trokšņaini bļaustās un lādējas, jo kareivji bija ļāvuši nodzist ugunij, un siltais vīns “tik nepieciešams Palestīnas rasas nožāvēšanai” nebija pieejams.

Jaunais kareivis, atspiedies pret mūri, gaida cerībā, ka Jēzus atgriezīsies pa šo ceļu. Zvaigznes ir nomodā pār viņa cerību... Tikmēr Jēzus, aizgājis līdz Lācara mājai Sijonā, klauvē. Durvis atver Levijs.

- Mācītāj, Tu?! Kungi guļ. Kādēļ neatsūtīji kalpu, ja Tev bija kas vajadzīgs?

- Viņi nebūtu to ielaiduši.

- Ak, tiesa! Bet kā Tu tiki iekšā?

- Es Esmu Jēzus no Nācaretes, un kareivji ļāva Man ienākt, bet nav brīv to kādam stāstīt, Levij.

- Neteikšu… viņi ir labāki par daudziem no mums!

- Aizved Mani turp, kur guļ Mana Māte, un nemodini nevienu šajā mājā.

- Kā vēlies, Kungs. Lācars deva rīkojumu visiem mājas pārvaldniekiem bez ierunām un vilcināšanās būt Tev paklausīgiem. Gaismai austot šo pavēli mums atnesa kalpotājs, daudzi kalpotāji – visām mājām. Klausīties un klusēt. Tad tā arī darīsim. Tu mums atdevi kungu…

Un vīrietis iet pa priekšu pa lieliskās Lācara pils plašajiem, galerijām līdzīgajiem gaiteņiem uz Sijonas virsotni. Vīrietis apstājas pie aizslēgtajām durvīm.

- Šeit ir Tava Māte.

- Vari iet.

- Bet lampa? Vai nevēlies to paturēt? Es varu atgriezties tumsā. Es labi pazīstu māju. Esmu šeit dzimis.

- Atstāj to un neņem atslēgu ārā no durvju slēdzenes. Es tūlīt došos tālāk.

- Tu zini kur mani atrast. Drošības dēļ es tās pieslēgšu, bet tiklīdz Tu nāksi, es būšu gatavs tās atvērt.

Jēzus paliek viens. Viņš viegli pieklauvē, tik viegli, ka vienīgi tas, kas ir nomodā spēj Viņu sadzirdēt. Istabā ir dzirdama atbalss, it kā krēslu atbīdot, viegls soļu troksnis un klusa balss:

-Kas tur ir?

-Es, Māmiņ, atver.

Durvis acumirklī atveras. Mēness atspīdums ir vienīgais mierīgās istabas apgaismojums. Stari krīt pār neskarto gultas vietu. Krēsls atrodas loga tuvumā, kurš ir atvērts naksnīgajam noslēpumam.

- Vai Tu vēl negulēji? Ir jau vēls!

- Es lūdzos… Ienāc, Mans Dēls. Apsēdies šeit, kur iepriekš sēdēju Es – un Marija norāda Jēzum vietu pie loga.

- Es nevaru ilgi uzkavēties. Es atnācu, lai pavadītu Tevi līdz Elīzai, līdz Ofelas apkaimei. Anālija ir mirusi. Vai jūs to nezinājāt?

- Nē. Kad Jēzu?

- Pēc Manas atnākšanas.

- Pēc Tavas ierašanās? Tad Tu biji viņas Eņģelis, atbrīvotājs?! Šī zeme viņai bija tāds ieslodzījums! Viņa ir laimīga! Gribētu Es būt viņas vietā! Mirusi… dabiskā nāvē? Tas ir, vai tā nebija nelaime?

- Viņa nomira no mīlēšanas prieka. Es jau zināju toreiz, kad biju svētajā kalnā. Nāc Man līdzi, Māmiņ. Nav jābaidās no šķīstības aptraipīšanas mierinot māti, kura savās rokās ir turējusi pārdabiskā priekā mirušo meitu... Mūsu pirmā jaunava! Tā, kura nāca uz Nācareti pie Tevis, lai atrastu Mani un lūgtu Man šo prieku… Senās, laimīgās dienas…

- Aizvakar viņa dziedāja kā iemīlējies meža strazds un skūpstīja Mani sakot: “Esmu laimīga!” Un viņa ļoti vēlējās uzzināt visu par Tevi. Kā Dievs Tevi veidojis. Kā izvēlējies Mani. Viņa vēlējās uzzināt par Manas sirds pirmajiem pukstiem, kļūstot par konsekrētu jaunavu... Tagad Es saprotu… Esmu gatava, Dēls.

Runājot Marija pina bizes, kuras krīt pār Viņas pleciem, liekot Viņai izskatīties tik jaunai. Viņa paņem plīvuru un apmetni. Jēzus un Marija iziet, pēc iespējas mazāk trokšņojot. Levijs stāv jau pie durvīm un skaidro:

- Es jūs saucu... manas sievas dēļ… Sievietes ir tik ziņkārīgas, Viņa uzdod man simtiem jautājumu, bet tagad viņa neko nezin…

Viņš atver durvis un grib tās aizvērt. Jēzus saka:

- Pirms šīs maiņas beigām Es Māti atvedīšu atpakaļ.

- Es būšu nomodā netālu no šejienes. Neuztraucies.

- Miers ar tevi.

Un abi dodas pa klusiem, tukšiem ceļiem. Mēness lēnām riet, vēl izgaismojot augstāko Sijonas kalnu mājokļu jumtus. Ofelas apkaime ir vairāk izgaismota, mājas šeit ir vienkāršākas un zemākas.

Lūk, Anālijas māja – slēgta, drūma, klusa. Uz mājas pakāpieniem vēl atrodas novītuši ziedi, kurus iespējams jaunava bija kaisījusi pirms nāves; tie varēja nokrist arī viņas bēru gājienā… Jēzus klauvē pie durvīm. Klauvē atkārtoti... Ir sadzirdama augšējā loga vēršanas atbalss. Un nomākta balss taujā:

- Kas tur ir?

- Marija un Jēzus no Nācaretes – atbild Marija.

- Ak! Eju!…

Īss brīdis un saklausāma ir atbalss. Durvis atveras. Parādās izmocītā Elīzas seja, kura ar grūtībām balstās pret durvīm. Marijai ieejot un atplešot rokas skārienam, viņa nokrīt uz Marijas krūtīm ar tāda cilvēka vārgajiem šņukstiem, kurš ir raudājis tik daudz, ka viņa asaras vairs nav sadzirdamas. Jēzus aizver durvis un pacietīgi gaida, līdz viņa Māte nomierina šo izmisumu. Pie durvīm atrodas istaba. Viņi ieiet tajā. Jēzus nes lampu, kuru Elīza pirms durvju atvēršanas bija nolikusi uz grīdas.

Liekas, ka mātes raudas nekad nebeigsies. Starp aizsmakušajiem šņukstiem Elīza atbild Marijai. Māte sarunājas ar Māti. Jēzus stāv pie siena un klusē... Elīza nespēj samierināties ar nāvi, kura ir atnākusi šādā veidā… un savās ciešanās viņa notikušajā vaino Samuēlu, saderināšanās solījuma lauzēju:

- Tas ir viņš, kas salauza viņas sirdi, šis nolādētais! Viņa to neteica, bet neapšaubāmi cieta, un kurš to lai zina, cik ilgi! Un priekā, kliedzienā atvērās viņas sirds. Lai viņš uz mūžiem ir nolādēts!

- Nē. Mana dārgā. Nē. Nelādi. Tas nav [patiesais] iemesls. Dievs Anāliju tā iemīlēja, ka vēlējās viņu ievest Savā mierā. Un pat tad, ja viņa būtu nomirusi Samuēla vainas dēļ – kaut arī tā nav, bet atliksim to uz brīdi – padomā ar kādu prieku viņa nomira, un, paskaties, slikta rīcība, nodrošināja viņai laimīgu nāvi.

- Viņas vairs nav! Viņa ir mirusi! Mirusi! Tu nezini ko tas nozīmē zaudēt meitu! Es jau otro reizi baudu šīs sāpes. Jo es jau viņu kā mirušu apraudāju tad, kad Tavs Dēls viņu izdziedināja. Bet tagad… Bet tagad... Viņš neatgriezās! Viņā nebija žēlsirdības... Esmu viņu zaudējusi! Zaudējusi! Mans bērns ir zārkā! Vai Tu zini ko nozīmē redzēt savu bērnu agonijā? Un zināt, ka tam ir jāmirst? Ieraudzīt to mirušu, kad domājam viņu esam veselu un spēcīgu? Tu nezini. Tu nevari par to runāt... Šorīt ģērbjoties, viņa vēlējās uzvilkt to kleitu, kuru biju sagatavojusi viņas kāzām. Kā līgava viņa vēlējās uzvilkt galvā vainagu. Un vēl viņa vēlējās noplūkt jau uzziedējušās pelargonijas, lai nolasot ziedus, varētu nest tos Tavam Dēlam; un viņa dziedāja! Dziedāja! Viņas balss pildīja māju. Viņa bija tik līksma kā pavasaris! Prieks zaigoja viņas acīs kā zvaigznes, un viņas pavērtās, sarkanās lūpas uz baltā zobu fona izskatījās kā granātu sula. Viņas vaigi bija sārti un svaigi kā jaunai rozei, kuru ir slacījusi rasa. Un tad viņa kļuva tik bāla kā tikko atraisījusies lilija. Un viņa noslīga pie manām krūtī kā salauzta smilga... neizdvešot ne vārda! Pat ne nopūtu! Nebija krāsas! Ne skatiena! Tik mierīga un skaista kā Dieva eņģelis viņa bija. Bet viņā nebija vairs dzīvības. Tu neizproti manas sāpes, jo priecājies par Sava Dēla triumfu un redzi Viņu veselu un stipru esam! Kādēļ Viņš neatgriezās? Kurā lietā viņa nelikās Tam mīļa, un tāpat arī es, lai Viņš nebūtu žēlsirdīgs pret manu lūgšanu?

- Elīza! Elīza!... Nerunā... Sāpes padara tevi aklu un kurlu. Elīza, tu nezini Manas ciešanas. Un nepazīsti dziļo jūru, kādā pārvērtīsies Manas ciešanas. Tu redzēji meitu mierīgu un skaistu, mierā nekustīgu. Tavās rokās... Es... Es vairāk par 30 gadiem lūkojos uz savu bērnu un aiz gludās, tīrās miesas, kuru Es uzlūkoju un aprūpēju – Es redzu Sāpju Vīra, par kādu kļūs Mans Dēls, ievainojumus. Vai tu - kura apgalvo, ka nezinu ko nozīmē redzēt nāvi tuvojamies un ieiet tajā, lai paliktu mierā - zini, ko mātei nozīmē redzēt līdzīgu vīziju daudzu gadu garumā? Mans Dēls! Lūk, Viņš. Viņš jau ir sārtuma iezīmēts, it kā jau būtu iznācis no asins pirts. Bet drīzumā, vēl pirms tava bērna seja kapā nomelnos, Es ieraudzīšu Viņu Viņa nevainīgo asiņu purpurā ģērbtu. Tajās Asinīs, kuras Viņam dāvāju Es. Un vai tu, kura piekļāvi savu meitu sirdij, zini kādas būs Manas sāpes, ieraugot Savu Dēlu mirstam pie [krusta] koka kā ļaundari? Palūkojies uz Viņu, visu Pestītāju! Miesas un gara Pestītāju, jo to miesas, kuras Viņš pasargās, Viņa valstībā būs laimīgas un veselas! Paskaties uz Mani! Palūkojies uz Māti, kura stundu pa stundai iet līdzi un ved - ak, Es neatturu Viņu ne par soli – Savu Dēlu uz Upuri! Es spēju tevi saprast, nabaga Māmiņ... Tu tomēr saproti arī Manu sirdi! Neturi naidu uz Manu Dēlu. Anālija nebūtu izturējusi Sava Kunga nāvi. Un Kungs darīja viņu laimīgu priecīga pacēluma stundā.

Šīs atklāsmes priekšā Elīza pārstāj raudāt. Viņa uzmanīgi veras Marijā un Jēzū, kurš līdzjūtīgi nolūkojas viņā… tad viņa vaidot nokrīt pie Viņa kājām:

- Bet viņa nedzīvo! Nedzīvo, Kungs! Kā lilija, kā aizlauzta lilija! Par Tevi dzied, ka Tu esi tas, kuram lilijas patīk! Ak, tā ir patiesība! Tu no Lilijas – Marijas dzimušais, bieži staigā pa ziedu paklāju, purpursārtās lilijas pārmainot baltajās un Tu noplūc, atņemot tās pasaulei! Kādēļ? Kādēļ, Kungs? Vai tad nav pareizi, ka māte priecājas par sevis dzemdēto rozi? Kādēļ izdzēst pumpuru, ļaujot parādīties lilijas aukstajam nāves baltumam?

- Lilijas! Tās būs simbols tām, kuras iemīlēs Mani tā, kā Mana Māte iemīlēja Dievu. Tā ir Dievišķā Ķēniņa baltā puķu dobe.

- Tomēr mēs, mātes, raudam. Mums, mātēm, ir tiesības uz saviem bērniem. Kādēļ ir jāatņem dzīvība?

- Tā Es neesmu teicis, sieva. Meitas paliks, taču viņas būs novēlētas Ķēniņam – kā jaunavas Zālamana pilīs. Atceries [Augsto] Dziesmu… Un tās būs iemīļotās, saderinātās – zemes virsū un Debesīs…

- Bet mana meita nedzīvo! Viņa ir mirusi!

Elīzas raudas atkal kļūst sirdi plosošas:

- Es Esmu Augšāmcelšanās un Dzīvība. Tas, kurš tic Man, kaut miris būdams, dzīvo, un, patiesi Es tev saku – tas nemirs nemūžam. Tava meita dzīvo. Viņa dzīvos mūžam, jo ieticēja Dzīvībai. Mana nāve atnesīs viņai Dzīvības pilnību. Pirms sāpju iepazīšanas (nolūkojoties kā Es tieku atņemts dzīvībai), viņa Manī atpazina dzīvības prieku. Tavas sāpes dara tevi aklu un kurlu. Mana Māte pareizi teica. Bet drīzumā tu teiksi to, ko šorīt tev liku pateikt: “Patiesi, viņas nāve bija Dieva žēlastība.” Ietici tam, sieva. Šo pilsētu sagaida posts. Un pienāks diena, kad tādas skartās mātes kā tu, teiks: “Pateicība Dievam, kurš mūsu bērniem aiztaupīja šīs dienas.” Bet neskartās mātes uz debesīm sauks: “Kādēļ, ak, Dievs, Tu neatņēmi mūsu bērniem dzīvības pirms šīs stundas?” Ietici tam sieva. Tici Maniem Vārdiem! Neuzcel patiesu nocietinājumu starp sevi un Anāliju – ticības dažādības mūri. Vai saproti? Es nevarēju atnākt. Tu zini cik ļoti esmu ienīsts. Lai tevi nemaldina acumirklīgais triumfs!… Katrā stūrī Mani var gaidīt nodevība. Taču Es atnācu pats, naktī, lai tevi mierinātu un pateiktu tev šos vārdus. Es līdzi jūtu mātes ciešanām. Tavas dvēseles miera dēļ Es nācu ( lai teiktu tev šos vārdus). Miers ar tevi! Miers!

- Dāvā Tu man to, Kungs! Es nespēju! Savās sāpes es nespēju nomierināties! Bet Tu, kas mirušajiem atdodi dzīvību un mirstošajiem veselību, dāvā mieru satriektajai mātes sirdij.

- Lai tā notiek, sieva. Miers ar tevi.

Jēzus uzliek rokas [uz viņas galvas] svētījot un klusumā lūdzoties par viņu. Marija noslīgst blakus Elīzai un apskauj viņu.

- Ardievu, Elīza. Es eju.

- Vai mēs vairs nesatiksimies, Kungs? Es vēl daudzas dienas neiziešu no mājām, un Tu pēc Pashas svētkiem. Tu... Tu vēl esi kā daļa no manas meitas… jo Anālija… jo Anālija dzīvoja Tevī un Tev.

Un viņa jau raud mierīgāk, taču tik ļoti viņa vēl raud! Jēzus noraugās uz viņu… Glāsta viņas sirmo galvu un saka:

- Vēl tu Mani redzēsi.

- Kad?

- Pēc astoņām naktīm, sākot no šodienas.

- Un Tu mani vēl mierināsi? Vai dosi man svētību stiprinājumam?

- Mana sirds svētīs tevi visā Manas mīlestības pilnībā, [kura ir] priekš visiem Mani mīlošajiem. Iesim, Māt.

- Mans Dēls, ja ļausi es gribētu vēl palikt ar šo māti. Sāpes atgriežas kā vilnis, kad attālinās Tas, kurš dāvā mieru... Es palikšu līdz pirmajai stundai. Es nebīstos iet viena pati, Tu zini to. Tāpat kā zini, ka ietu cauri visai naidīgi noskaņotajai armijai, lai mierinātu brāli Dievā.

- Lai notiek, kā vēlies. Es eju. Lai Dievs ir ar jums.

Viņš iziet bez trokšņa, aizverot aiz sevis istabas un mājas durvis. Jēzus pagriežas mūru virzienā uz Efraima vai Trūdu, vai Izgāztuves vārtiem, jo daudzkārt dzirdēju kā šos blakus esošos vārtus dēvē šajos trīs vārdos. Vieni vārti paveras pretim uz Jēriku vedošajam ceļam, kas patiesībā ir ceļš uz Efraimu. Otrs nosaukums norāda tuvumā esošo Hinnom zemieni, kur dedzināti tiek atkritumi. Šie vārti ir tik līdzīgi, ka es tos jaucu.

Debesis austrumu pusē sāk kļūt gaišākas, kaut tās ir zvaigžņu pilnas. Ceļus ieskauj tumsa, kuru ar savu bālo spilgtumu mīkstina mēness. Tomēr romiešu kareivim ir laba redze, un, redzot Jēzu, kurš tuvojas vārtiem, viņš iet Tam pretī.

- Sveiks, es gaidīju Tevi… – kareivis vilcinādamies apstājas.

- Runā bez bailēm, ko vēlējies?

- Zināšanas. Tu teici: “Miers, kuru Es dodu, pastāv neskatoties uz karu, jo tas ir dvēseles miers.” Es gribētu zināt kāds ir šis miers un kas ir dvēsele. Kā cilvēks, kurš piedalās karā, var atrasties mierā? Atveroties Janusa svētnīcas vārtiem, miera vārti tiek aizdarīti. (Janus romiešu mit. – ieejas un izejas sargs; viņa svētnīcai Romā bija 2 vārti ar 2 durvīm, kuras kara laikā bija atvērtas, bet miera laikā slēgtas). Pasaulē šīs divas lietas (karš un miers) nevar vienlaicīgi pastāvēt.

Jaunais kareivis runā atbalstījies pret zaļojošu maza dārziņa iežogojumu. Bez viņa nopulētās ķiveres spožuma nekas nav redzams. Krēsla sejas un ķermeņus ieskauj tumsā. Jēzus balss ir mierīga, prieka pilna – pagāna [sirdī] sējot gaismas sēklu:

- Pasaulē patiešām vienlaicīgi nevar pastāvēt miers un karš, jo viens otru izslēdz. Taču kareivī var pastāvēt miers arī tad, ja tas piedalās nozīmētajā kaujā. Pastāvēt var Mans Miers. Mans miers nāk no debesīm, un kara ložu, nedz cīnītāju nežēlība nespēj to ievainot. Šis miers ir kaut kas dievišķīgs, kas ieskauj cilvēkā esošo dievišķīgo lietu, ko sauc par dvēseli.

- Kaut kas dievišķīgs manī? Dievišķīgs ir cēzars. Es esmu laucinieku dēls. Tagad esmu leģiona biedrs bez jebkādas pakāpes. Ja būšu drosmīgs, tad kļūšu par komandieri. Bet ne jau par kaut ko dievišķīgu.

- Tevī ir dievišķīgā daļa. Tā ir dvēsele. Tā nāk no Dieva – no patiesā Dieva, tādēļ tā ir dievišķīga. Tā ir dzīva dārglieta cilvēkā, kurš pārtiek no dievišķām, dzīvām lietām – ticības, miera, patiesības. Karš dvēseles neuzvar, vajāšanas neievaino, nāve nenogalina. Vienīgi ļaunums, zemiska rīcība to ievaino vai nogalina, tāpat kā atņem mieru, kuru Es dodu. Ļaunums attālina no Dieva: palikt pagānismā un godāt dievekļus, kaut arī patiesā Dieva labsirdība ir ļāvusi mums ieraudzīt patiesā Dieva esamību. Tas ir nemīlēt tēvu, māti, brāļus un tuvākos… zagt, nogalināt, kļūt par nemiera cēlāju, būt izlaidīgam, liekulīgam, tas ir ļaunums.

- Ak, tātad manī nevar būt miers! Es esmu kareivis un man pavēl nogalināt. Vai tad mums nav pestīšanas?!

- Esi taisnīgs kara un miera laikā. Pildi savu pienākumu bez nežēlības un skaudības. Kauju un cīņu laikā domā, ka ienaidnieks ir tev līdzīgs un, ka katrā pilsētā ir māte un meitenes, līdzīgas tavai mātei un tavām māsām. Esi uzmanīgs, nepaliekot brutāls. Neattālinies no taisnības, nedz no miera, un Mans miers paliks tevī.

- Un tad?

- Un tad? Ko tu gribi teikt?

- Pēc nāves. Kas būs ar labo, ko esmu paveicis, un ar dvēseli, par kuru Tu saki, ka tā nemirst, ja nedara ļaunu?

- Tā dzīvo. Dzīvo paveiktās labestības ieskauta, dzīvo lielā mierā, daudz lielākā nekā to iespējams pieredzēt uz zemes.

- Un tātad, Palestīnā tikai viens bija darījis labu! Es sapratu.

- Kurš?

- Lācars no Betānijas. Viņa dvēsele nenomira.

- Viņš patiesi ir taisnīgs. Taču viņam līdzinās daudzi cilvēki, taču viņi nomirst bez augšāmcelšanās. Tomēr viņu dvēseles dzīvo patiesajā Dievā. Dvēselei Dieva valstībā ir cits mājoklis. Kas tic Man, ieies šajā Valstībā.

- Pat es, romietis!?

- Arī tu, ja ticēsi Patiesībai.

- Kas ir Patiesība?

- Es esmu Patiesība un Ceļš, kurš ved uz Patiesību. Un Es esmu Dzīvība, un Es dodu Dzīvību, jo tas, kurš pieņem Patiesību, pieņem Dzīvību.

Jaunais kareivis aizdomājas… klusē… Tad paceļ galvu. Viņa seja ir tik jauneklīga un smaids tik skaidrs, mierīgs. Viņš saka:

- Es centīšos to atcerēties un ko vairāk par to uzzināt. Man tas patīk…

- Kā tevi sauc?

- Vitālijs no Beneventas. No pilsētas apkaimes.

- Atcerēšos tavu vārdu. Padari savu garu patiesi “vitālu”, barojot to ar Patiesību.

- Vārti tiek atvērti. Es atstāju pilsētu. (to saka Jēzus)

- Ardievu!

Jēzus iet ātri uz vārtu pusi un steidzīgi iziet uz ceļa, kurš caur Cedronu ved uz Ģetzemeni, un no turienes uz Galiliešu nometni.

Pakalna olīvkoku vidū Viņš satiek Jūdasu Iskariotu, kurš arī dodas uz mostošās nometnes pusi. Atrodoties iepretim Jēzum, Jūdass reaģē ar gandrīz acīmredzamu pārbīļa žestu. Jēzus uzmanīgi vēro viņu neko nesakot.

- Es aiznesu ēdienu lepras slimniekiem, taču… satiku divus Hinnomā, un piecus Siloānā. Pārējie ir tapuši dziedināti. Viņi vēl bija tur, kaut arī dziedināti, tādēļ lūdza mani brīdināt priesteri. Gāju rītausmā… lai tagad būtu brīvs… Tas sacels troksni. Tik liels dziedināto skaits, pie tam lepras slimnieki, pēc Tevis dotās svētības tik daudz ļaužu klātbūtnē!

Jēzus nebilst neko. Viņš ļauj runāt Jūdasam… Viņš nesaka: ”Tu labi esi darījis”, Viņš nebilst neko, kas attiektos uz Jūdasa rīcību un brīnumu. Jēzus pēkšņi apstājas, un negaidīti, uzmanīgi veroties apustulī, taujā:

- Labi. Vai brīvības iegūšana un nauda kaut ko izmainīja?

- Ko Tu gribi sacīt?

- Lūk ko: Es tev jautāju, vai esi svētāks tapis, kopš atgriezu tev brīvību un naudu. Tu saprati Mani… Ak, Jūdass! Atceries! Vienmēr atceries: tevi Es mīlēju vairāk par visiem, saņemot no tevis vismazāk mīlestības. Esmu saņēmis pat cilvēku naidu. Tas bija kāda naids, kuru uzskatīju par draugu – daudz nežēlīgāks par visatklātāko farizeju naidu. Atceries arī to, ka pat šobrīd Es tevi neienīstu un piedodu tev tik, cik tas ir atkarīgs no Cilvēka Dēla. Tagad ej. Mums vairs nav nekas runājams. Viss ir piepildījies…

Jūdass gribētu kaut ko teikt, taču Jēzus ar noteiktu kustību dod viņam zīmi iet pa priekšu… Jūdass iet ar nolaistu galvu, kā uzvarētais…

Uz Galiliešu nometnes robežas jau stāv apustuļi un divi Lācara kalpi.

- Kur Tu biji, Mācītāj? Un tu Jūdass, vai bijāt kopā?

Jēzus apsteidz Jūdasa atbildi, sakot:

- Man bija kas sakāms dažām sirdīm. Jūdass bija pie lepras slimniekiem… visi, izņemot septiņus ir izdziedināti.

- Ak, kādēļ viņš devās viens pats? Es arī gribēju iet! – saka Zelota.

- Lai tagad varētu būt brīvs un iet kopā ar mums – piebilst Jēzus – Iesim. Pilsētā ieiesim caur Avju vārtiem. Pasteigsimies.

Viņš iet pa priekšu, ejot cauri olīvkokiem, kas ved uz viņu nometni – pusceļā starp Betāniju un Jeruzalemi – uz citu tiltu, kurš šķērso Cedronas upi, netālu no Avju vārtiem.

Ciemata iedzīvotāju mājas ir izvietotas nogāzē. Netālu no lejā esošā strauta liels vīģes koks noliecas pāri upei. Jēzus dodas tā virzienā, platajā un cieši saaugušajā lapotnē cenšoties atrast nogatavojušās vīģes. Taču starp daudzajām nelietderīgajām lapām, neviens auglis koka pazarēs nav atrodams.

- Tu līdzinies daudzām Izraēļa sirdīm. Cilvēka Dēlam tev nav saldmes un žēlsirdības. Lai no tevis nekad vairs neizaug augļi un nākotnē lai ar tiem neviens nemielojas – ierunājas Jēzus.

Jēzus dusmas vērstas pret neauglīgo, iespējams savvaļas koku, apustuļus izbrīna. Tomēr viņi neko nesaka. Tikai vēlāk, pēc Cedronas upes šķērsošanas, Pēteris iejautājas:

- Vai Tu esi kaut ko ēdis?

- Nē.

- Ak, tad noteikti esi izsalcis! Tur lejā ir gans ar pāris kazām. Es palūgšu pienu priekš Tevis. Es ātri visu nokārtošu – un viņš aiziet ar lieliem soļiem, bet atgriežas ar vecu, piena piepildītu bļodiņu.

Jēzus padzeras, atdod ganiņam bļodiņu un noglāsta bērnu…

Viņi ieiet pilsētā. Pēc Kunga slavināšanas, Jēzus atgriežas laukumā, kur rabīni dala pamācības. Ļaudis ir apstājuši no Sintijas ieradušos māti, kura norāda uz savu neredzīgo bērnu. Viņa acis ir baltas, it kā ar kataraktu, uz zīlītēm un baltumiem. Jēzus tās dziedē, acu ābolus masējot ar saviem pirkstiem. Tad Viņš sāk stāstīt:

- Kāds cilvēks nopirka zemi un iedēstīja tur vīna dārzu. Viņš uzcēla tur ēku pārvaldniekiem, torni sargiem, pagrabu un vīna spiestuvi, un nodeva to strādnieku un pārvaldnieku pārraudzībai, kuriem uzticējās. Tad viņš devās tālu projām.

Kad bija pienācis vīnogu ražas laiks – jo krūmi tik lieli bija izauguši, lai nestu ražu – vīna dārza īpašnieks nosūtīja kalpus pie pārvaldniekiem, lai ievāktu novāktās ražas peļņu. Taču pārvaldnieki kalpus ielenca, daļu no viņiem iekaustot, citus ar smagiem akmeņiem apmētājot, stipri viņus savainoja, bet vēl citus – nogalināja. Tie, kuriem izdevās dzīviem izmukt un atgriezties pie īpašnieka, izstāstīja tam, kas ar viņiem bija atgadījies. Īpašnieks aplūkoja viņus un nomierināja un aizsūtīja citus kalpus lielākā skaitā. Bet pārvaldnieki apgājās ar tiem tāpat kā ar pirmajiem.

Tad vīna dārza īpašnieks teica: “Es sūtīšu savu dēlu pie viņiem. Viņi neapšaubāmi ņems vērā manu mantinieku.” Pārvaldnieki, tomēr – redzot viņu tuvojamies, zinot, ka viņš ir mantinieks – sasauca viens otru, sakot: “Nāciet! Sapulcēsimies, lai mēs būtu daudzi skaitā! Izmetīsim viņu [no viņa dārza] attālā vietā, un nokausim viņu. Un viņa mantojums paliks mums.”

Un sagaidot viņu ar liekulīgu godināšanu, viņi apstāja to it kā laipni sagaidot. Pārvaldnieki noskūpstīja īpašnieka dēlu, un tad sasēja un spēcīgi sita viņu, un caur tūkstošiem zaimu viņi aizveda viņu uz mocību vietu un nokāva viņu.

Un tagad jūs pastāstiet Man ko darīs šis tēvs un īpašnieks? Kādu dienu viņš ievēros, ka viņa dēls un mantinieks neatgriežas. Un atklās, ka viņa kalpi – pārvaldnieki – tie, kuriem viņš atdeva auglīgo zemi apsaimniekošanā viņa prombūtnes laikā, ņemot no tās pēc taisnības principa un saimniekam dodot viņam pienākošos daļu – bija kļuvuši par viņa dēla slepkavu.

Jēzus visus klātesošos aplūko ar safīrkrāsas acu, kas spīd kā saule, it īpaši ietekmīgāko, pūlī izkliedēto ebreju – farizeju un rakstu mācītāju – grupas. Neviens neatsaucas.

- Runājiet taču! Vismaz jūs, Izraēļa mācītāji. Bilstiet vārdu, kas pārliecinātu ļaudis tajā, kas ir taisnīgs. Es varētu izteikt kādu vārdu, kurš - pēc jūsu viedokļa – nebūs labs. Tādēļ sakiet jūs, lai cilvēki netiktu maldināti!

Piespiedu kārtā atbild rakstu mācītāji:

- Viņš sodīs šos nožēlojamos, šausmīgā veidā pazudinot tos, un vīna dārzu atdos citiem pārvaldniekiem, kuri to apsaimniekos godīgi un atdos pārvaldītās zemes augļus.

- Pareizi jūs esat sacījuši. Rakstos stāv teikts: “Namdaru atmestais akmens kļūs par stūra akmeni. Tas ir Kunga darbs un ir brīnums mūsu acīs.”(Ps 117,22-23). Jo tā stāv rakstīts un jūs to ziniet, tādēļ Es jums saku: “Dieva Valstība jums tiks atņemta un taps dota ļaudīm, kas nesīs tās augļus. Katrs, kurš paklups pret šo akmeni – apdauzīsies, bet pār ko tas kritīs, taps sašķaidīts.”

Saduceju, farizeju un rakstu mācītāju vadoņi ar varonīgu aiziešanas aktu uz teikto nereaģē. Tik stipra ir mērķa sasniegšanas griba. Citās situācijās tie bija strīdējušies ar Jēzu par mazāk skarbiem izteikumiem. Taču šodien, kad Kungs Jēzus atklāti pavēsta, ka vara viņiem tiks atņemta, viņi necenšas gūt virsroku, tie nedraud. Viņi atgādina pacietīgas, bet liekulīgas avis, kuras zem miermīlīguma maskas slēpj vilka sirdi. Viņi apmierinās vienīgi ar pietuvināšanos Viņam.

Jēzus sāk staigāt šurp un turp, klausoties te vienā, te citā, daudzo svētceļnieku vidū, kuri pulcējas plašajā iekšpagalmā. Daži lūdz Viņam padomu neskaitāmos jautājumos. Tie skar dvēseli vai ģimenes dzīvi, vai sabiedrisko situāciju. Viņi meklē iespēju Viņam kaut ko pateikt, jo bija dzirdējuši vīrietim doto atbildi mantojuma lietā.

Tas [atstātais mantojums] dažādo mantinieku vidū bija izsaucis neapmierinātību un radījis sadali starp tiem, viena dēla dēļ, kurš tēvam bija diviem no mājkalpotājas, bet kuru tēvs bija adoptējis. Laulībā dzimušie dēli negribēja viņu uzņemt savā vidū, lai viņš neņemtu dalību māju un zemes sadalē. Tie nevēlējās nekā kopīga ar ārlaulības dēlu. Tomēr viņi neprata atrisināt šo problēmu, jo tēvs pirms nāves bija licis tiem zvērēt, ka tāpat kā viņš vienmēr bija dalījis maizi vienlīdzīgi ārlaulības un laulībā dzimušajiem dēliem, tā arī viņi dalīsies mantojumā. Jēzus atbild tam, kuš pārējo trīs brāļu vārdā bija uzdevis viņam jautājumus:

- Lai katrs atsakās no savas zemes daļas, lai to pārdotu un savāktu naudas summu, kas būtu līdzvērtīga visa mantojuma piektajai daļai. Dodiet to ārlaulības dēlam, sakot: “Lūk, tava daļa. Tev netiek atņemta tev pienākošā daļa, un mēs nepārkāpjam tēva gribu. Ej un lai Dievs ir ar tevi.” Un esiet devīgi, dāvājot viņam pat vairāk par vienlīdzīgo daļu, dariet to taisnīgu liecinieku klātbūtnē, un neviens uz zemes, un aiz tās, neturēs ieļaunojumu un neizteiks pārmetumus. Savā starpā un sevī glabājiet mieru. Tad jums nebūs sirdsapziņas pārmetumi, ka nesat klausījuši tēvu un arī tas nevainīgais nekļūs par jūsu bēdu iemeslu.

Vīrietis ierunājas:

- Šis bastards patiesi mūsu ģimenē ir atņēmis mieru, mūsu mātei, kura aiz skumjām nomira – veselību, un viņš ieņēma viņam nepienākošos vietu.

- Vainīgs ir tas, kurš viņu iesēja. Viņš taču pats nelūdza viņu dzemdēt un nevēlējās nēsāt bastarda vārdu. Jūsu tēva iekāre radīja viņu, sāpinot jūs un arī viņu. Tādēļ esiet taisni pret nevainīgo, kurš jau tā maksā par cita vainu. Tāpat nenolādiet arī sava tēva garu. Dievs viņu tiesā. Un viņam nav nepieciešami jūsu lāstu zibeņi. Godājiet tēvu vienmēr, pat ja viņš ir vainīgs, cienījiet ne jau viņa paša dēļ, bet gan tādēļ, ka zemes virsū viņš reprezentē jūsu Dievu, kas ir jūsu mājas kungs. Viņš arī dāvāja jums dzīvību pēc Dieva pavēles. Vecāki ir nākamajā vietā aiz Dieva. Atceries Dekalogu un negrēko. Ej mierā.

Pie Jēzus pienāk priesteris un Rakstu mācītāji, lai Viņam ko pavaicātu:

- Mēs klausījāmies Tevī, Tu runāji patiesi… Pat Zālamans nebūtu devis gudrāku padomu. Tomēr, saki mums – Tu, kurš dari pārdabiskas lietas un dāvā tādas pamācības, kādas varētu sniegt vienīgi gudrs ķēniņš – kādā spēkā Tu dari to? No kurienes Tev šāds spēks?

Jēzus uzmanīgi vēro viņus. Viņš nav satraukts, nedz vieglprātīgs. Cienīguma pilns Viņš atbild:

- Arī Es – cilvēks bez autoritātes, stāvokļa un nabags – uzdošu jums jautājumu. Ja jūs Man atbildēsiet [uz to] arī Es pateikšu jums kādā spēkā veicu šīs lietas. Sakiet, no kurienes nāk Jāņa Kristība? No Debesīm vai no cilvēka, kas to piešķīra? Atbildiet Man. Kādas varas spēkā Jānis kristīja un veica šo šķīstīšanas rituālu, lai sagatavotu jūs Mesijas atnākšanai? Jānis taču bija vēl nabagāks un mazāk izglītots par Mani. Arī viņš nestrādāja, un kopš bērnības dzīvoja tuksnesī.

Rakstu mācītāji un priesteri savā starpā apspriežas. Apkārt viņiem pulcējas ļaudis lūkojoties ar plaši atvērtām acīm un uzmanīgi klausoties. Ļaudis ir gatavi uzslavēt vai protestēt, atkarībā no tā vai Rakstu mācītāji apvainos Kristītāju, vai aizskars Mācītāju, vai atzīs sevi par Dieva gudrības uzvarētiem Mācītāja uzdotajā jautājumā. Uzkrītoša liekas atbildi gaidošā pūļa klusēšana. Klusums ir tik dziļš, ka dzirdami ir priesteru un Rakstu mācītāju elpas un čuksti. Savā starpā viņi saprotas gandrīz bez vārdiem, vienlaicīgi novērojot ļaudis. Viņi cenšas uzminēt pūļa izjūtas, ik brīdi esot gatavi eksplozijai. Beidzot viņi nolemj atbildēt. Viņi pievēršas Kristum, kurš ar sakrustotām rokām, atbalstījis pret kolonnu, viņus uzmanīgi novēro, ne brīdi nenolaižot acis no viņiem.

- Mācītāj, mēs nezinām kādā spēkā Jānis to darīja, tāpat kā nezinām no kurienes nāk viņa kristība. Neviens neiedomājās Jānim to pavaicāt viņam vēl dzīvam esot, un pats viņš to nekad netika sacījis.

- Un arī Es jums neteikšu kādā varā Es visu to daru.

Un Viņš pagriežas un piesauc apustuļus pie Sevis, un tad, spraucoties caur pūlim, kas Viņu sumina, iziet no Svētnīcas.

Esot ārpusē aiz upurim paredzēto dzīvnieku apmazgāšanas dīķa, Bartolomejs saka Jēzum:

- Ļoti uzmanīgi ir kļuvuši Tavi pretinieki. Iespējams viņi vēlas atgriezties pie Kunga, kurš Tevi sūtījis, un Tevī grib atzīt Svēto Mesiju.

- Tas tiesa. Viņi neapstrīdēja Tavu jautājumu, nedz Tavu atbildi… - piebilst Matejs.

- Kaut tā būtu. Tas ir skaisti, ka Jeruzaleme atgriežas pie Kunga Sava Dieva… – ierunājas Bartolomejs.

- Nevilieties! Šī Jeruzalemes daļa nekad neatgriezīsies. Viņi nesniedza atklātu atbildi, jo bīstas no pūļa. Kaut Es nedzirdēju viņu klusībā izteiktos vārdus, E