Alises liecība - 

Tas notika šogad, tieši Lielās Piektdienas vakarā. Mamma bija pārnākusi no garas un smagas darba dienas, palīdzēju viņai izkrāmēt iepirkumu maisiņus. Kad tas bija izdarīts, pavēru aizkariem mazu šķirbiņu, lai palūkotos ārā. Bija jau vēls un tumšs, bet pie debesīm spīdēja mēness, ja nemaldos-pilnmēness vai tuvu tam. Lai nu kā, palūkojos uz mēnesi, kam priekšā bija sastājušies nedaudz mākoņi, kurus mēness izgaismoja. 

Jāna lieciba -

”Tavas acis mani redzēja kā vēl bez miesas iedīgli un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums!” (139. Ps. 16,17)

Bijušās ateistes Klaudijas Ņikita m. Ustjušaņinas personīgā liecība:

Biju pārliecināta bezdieve. Zaimoju un nīdu tos, kas ticēja Jēzum Kristum. Pati dzīvoju grēka dzīvi. Biju PSKP biedre no 1965. gada.

Saslimu ar nedziedināmu slimību - vēzi. Slimoju trīs gadus, bet uz gultas negulēju. Ārstējos un cerēju izveseļoties, taču nekas nelīdzēja. Novārgu un izģindu, ka pat ēst un dzert nevarēju. Tad mani ievietoja slimnīcā. Tika ataicināts profesors, kas nolēma mani operēt. Tieši operācijas laikā es nomiru, tad, kad uzgrieza manu vēderu. Taču dīvaini - tanī pašā laikā es stāvēju starp ārstiem un ar šausmām skatījos uz savu miesu. Kuņģis un arī zarnas visas bija vēža mezglos. Es stāvēju un pati brīnījos un domāju, kāpēc mēs esam divas - es stāvu un es arī guļu.

Valentina lieciba -  

Tas notika 90.gadu pirmajā pusē.Kadu nakti sieva mani pamodināja-"Kaut kur deg,jūtama dūmu smarža,dzirdams šīfera sprakšķi ugunī." Ātri bijām augšā, un izsteigušies uz ielas devāmies ugunsgrēka pazīmju virzienā.Tur netālu kādā mājā dzīvoja arī mana Oma.Ieraudzījām uguns postu.Kaut arī 2 gadus pēc armijas pats biju nostrādājis par šoferi uz ugunsdzēsēju auto,ko tādu nebiju redzējis.

Indara lieciba - 

Lielākā daļa no šī teksa nāk no kādas vēstules, kuru nosūtīju vienam brīnišķīgam cilvēkam, par kuru tagad man ir liels prieks! Ceru, ka arī Tev tā spēs palīdzēt atrasties vai vienkārši vēlreiz un vēlreiz saprast, cik Viņš ir labs. Šo stāstu jau daudzas reizes esmu stāstījis, tāpēc man tas jau sāk mazliet tracināt, bet es nevaru nepastāstīt ko tādu, kas spētu uzvest arī citus uz pareizā ceļa, jo ir tikai viens pareizais ceļš-saproti to vai nē, tici tam vai nē, bet tā nu tas ir.

Valentīna liecība -

Pats saņēmu Svētā Gara kristību 1992.g. neilgi pēc jaunpiedzimšanas, pat Bībeli nebiju izlasījis, tikai Jauno derību, kurai uzticējos(un uzticos) pilnībā, kā svētumam,100%patiesībai. Jēzus nav melis, ja teikts, ka kristīs tad kristīs, ja runāsim jaunās mēlēs tad runāsim, ja lūgsim Garu kristībā tad tā vietā čūsku vai akmeni nedos, bet Garu. Šaubu nav, reliģisku aizspriedumu ar. Ļoti to vēlējos.

Sandras liecība -

Arī es biju pazudusi meita uz daziem mēnešiem, kamēer atradu patiesību par bauslību. Atgriezos...un pastāstīju vecākiem un brālim par to, ko uzzināju, un ko esmu sākusi praktizēt. Viņi ljoti priecājās, ka atgriezos, ka esmu laimīgāka kā nekad, ka esmu tikusi valjā no slimībām, ka esmu iemīlējusi Dievu kā vēl nekad, ka atradu veidu, kaa sekot bauslībai...meklējumu laiks ir smags, dažreiz tas ir jadara vienatnē...un cilveeki no malas var palīdzēt.

Valdas liecība -

Kādreiz es biju ģimenē noteicēja, vīrs man atdeva naudu un gaidīja manus rīkojumus. Kad atsaucos Dieva aicinājumam un piedzimu no augšienes, tā bija pirmā lieta, ko Dievs man mācīja - atdod savam vīram viņa vietu ģimenē. Mums sievietēm nav tas jānes, ko Dievs paredzējis vīriešiem. 

Elīnas liecība -

Šo liecību piedzīvoju jau vairāk kā gadu atpakaļ. Sagaidījusi Jauno 2007. gadu laukos, vīlusies, ka atkal jau visi pielējās līdz nemaņai, devos viena ar autobusu mājās. Noskumusi, sagurusi braucu un pārdomāju savu dzīvi. Tolaik biju 5. grūtniecības mēnesī.

Artūra liecība -

Reizēm es apbrīnoju, to cik nenogurdināms ir Dievs, jo man neskaitāmas reizes ir bijusi iespēja pārliecināties, ka Dievs manā dzīvē darbojas 24h diennaktī, gan patīkamākajos brīžos, gan brīžos, kurus ir bijis kārdinājums rūgti nožēlot.