Karīnas lieciba-

Kad es biju meitene un jauniete, es ienīdu baznīcas. Mans mērķis bija tās iznīcināt, es vēlējos, lai tās pārtrauc savu darbību. Domāju, ka tas pat ir mans pienākums. Man šķita, ka baznīcas un draudzes ir kā audzējs, kas traucē sabiedrībai. Es izturējos slikti pret kristiešiem. Man pašai tajā bija problēmas. Es daudz lietoju alkoholu. To sāku darīt, kad man bija tikai 13 gadi. Gandrīz katru vakaru klejoju apkārt un dzēru. Tajā pašā laikā skolā mācījos ļoti labi. Biju labākā klasē. Neredzēju jēgu savai dzīvei. Es to izmisīgi meklēju, bet neatradu. Šis jēgas trūkums noveda mani pie situācijas, kad kļuvu bīstama pati sev.

Es mēģināju spēlēties ar nāvi. Mēģināju saprast, vai ir kaut kas aiz šīs zemes dzīves. Nonācu ļoti tuvu tai līnijai, kas atrodas starp nāvi un dzīvību. Es pat vienu reizi pamēģināju narkotikas, patiešām stipras narkotikas. Bet to es darīju tikai vienu reizi, jo man no tām bija bail. Vairākas reizes mēģināju aizbēgt no mājām.

To visu redzot mana mamma un omamma izlēma sūtīt mani uz kādu kristīgu Bībeles nometni. Es protams, tur nevēlējos doties. Es nevaru izskaidrot, kā nokļuvu nometnē, jo parasti negāju tur, kur man lika un kur pati nevēlējos iet. Īpaši jau uz tādu nometni. Es nesapratu, kādēļ vienkārši neaizbēgu, bet devos uz šo nometni. Varbūt es biju nogurusi no visa līdz šim un vēlējos izmēģināt kaut ko jaunu.

Esot nometnē atkal gribēju no tās aizbēgt, taču nevarēju. Sapratu, ka kaut kas notiks, ka man tiks dota kāda iespēja. Es iepazinos nometnē ar kādu jaunu sievieti, kas bija mācītāja. Viņa man lika apsolīt, ka es domāšu par dzīves jēgu, par Jēzu un ticību un savu sirdi. Tajā pašā dienā Jēzus ienāca manā istabā. Tas notika dienas vidū. Es nebiju gatava. Es kliedzu: „Nē! Nē! Nē!” Bet viņš nāca tuvāk. Kad Jēzus pienāca pavisam tuvu, es varēju sajust kāds viņš ir – pilns mīlestības un patiesības. Es nevarēju viņam pretoties. Ja viņš bija tik labs, man ir jātic viņam un jāpieder viņam. Nākošajā vakarā es uzticēju savu dzīvi viņam. Es to atceros, it kā tas būtu noticis vakardien.

Visa tumsa manā sirdī pazuda. Tajā ieplūda gaisma, laime un miers. Tas bija brīnums. Redzēju savai dzīvei jēgu. Dažas dienas pēc tam Dievs sāka runāt uz manu sirdi – es sapratu, ka mans aicinājums ir kalpot Viņam un sludināt. Tik daudz atkāsmju uzreiz man bija par daudz. Pagāja vairākas nedēļas, līdz pateicu Dievam „Jā!” Pēc vairākiem gadiem sāku studēt teoloģiju.

Es ne mirkli neesmu nožēlojusi to, kādu dzīvi esmu izvēlējusies. Manai dzīvei ir tikai tā vērtība, kad kādam varu stāstīt par Dievu. Tas ir tāds prieks, ka kāds no nabadzīgajiem indiešiem dzird par Dievu un atgriežas caur Jēzu pie Viņa. Viņi, kuri slimi un bez medicīniskās aprūpes guļ un mirst uz ielas, kuru līķus savāc un izmet atkritumu kaudzēs, redz, ka viņu dzīves ir dārgas mūsu Dievam. Viņi redz, ka Dievs dziedina viņu bērnus un saprot, ka viņi kādam ir vajadzīgi. Cilvēki sāk redzēt savu dzīves vērtību, kad viņiem pieskaras Dievs. Tas ir arī mans novēlējums visiem šī raksta lasītājiem – saskatīt savai dzīvei patieso vērtību, kuru var dot vienīgi Dievs.

Kad man bija 14 gadi, es uzrakstīju sarakstu lietām, kas dod dzīvei jēgu. Pašā pēdējā vietā atradās Dievs. Es domāju, ka Viņš ir ļoti stingrs un nosodošs un atņem dzīvei jebko, kas dod prieku. Es zināju, ka Dievs eksitē, tādēļ Viņam teicu: „Dievs, nenāc un neizbojā manu dzīvi, pirms neesmu 74 gadus veca. Es Tev pievērsīšos 74 gadu vecumā, ne ātrāk.”

Tad, kad es atdevu savu dzīvi Jēzum, es domāju, ka nu mana dzīve būs ļoti garlaicīga. Bet neskatoties uz to, ka savā dzīvē vairs nepiedzīvošu neko aizraujošu un priecīgu, es izvēlējos dzīvot kopā ar Jēzu. Pat ja man būs ļoti garlaicīga dzīve kopā ar Jēzu, es viņu mīlēšu. Es domāju, ka tajā brīdī, kad man prātā bija šīs domas, Dievs skatījās uz mani, smējās un nodomāja – es tai meitenei parādīšu, kāda ir dzīve kopā ar Mani. Varu droši teikt, ka mana dzīve līdz šim ir bijusi aizraujoša vislielākā mērā.

Karīna Jarlsbonde kalpo ka mācitaja Zviedrijā. Pilnu interviju var izlasit seit: http://www.lbds.lv/dundaga/liecibas/karina/