Ingusa lieciba -

To stāstu ir daudz, nezinu ar kuru sākt... labi sākšu no sākuma - kā kļuvu par kristieti...

Bija 1990 vai 1991 gads, kad bijām svinēt jāņus uz salacgrīvu pie tēva darba biedriem... bija interesanti un jautri :)
3 dienā, kad viss bija nosvinēts, bija jātaisās vakarā uz mājām... istabā, kur dzīvojāmies, mans brālis parādīja uz skapja augšas un teica "re kur Jēzus".... mēģināju ieraudzīt, bet neredzēju - skapis augsts, pats sīks... tā pat pēc kāda laiciņa arī otro reizi neredzēju - bija visādas lietas tur augšā sakrāmētas... bet trešajā reizē ieraudzīju Jēzus Kristus gleznu un manā sirdī ieplūda Dieva mīlestība... kopš tā brīža sāku interesēties par Jēzu, jautāju vecākiem... uz papīra lapiņas uzzīmēju Jēzus seju, lai būtu ko mājās aizvest... mājās vecāki iedeva grāmatu "Stāsti par Jēzu"... 

vēlāk Alojā notika arī evaņģelizācijas semināri, ko rīkoja septītās dienas adventisti... arī uz tiem mēs gājām - mēs visi brāļi, tur ieguvu bībeles, evaņģēlijus, un citas grāmatas...
tā aizsākās mana kristīgā dzīve

Kristības...

Pēc 4 gadu grēkošanas... un dzīves bez Dieva ( lai gan viņš visu laiku bija blakus ) kādu dienu 1998 gadā gulēju gultā un paskatījos uz skapja augšas... tur stāvēja manis noliktā kristīgā literatūra... paskatijos un no pāri skapja malai rēgojās kādas grāmatas stūris... "Kristus un viņa nākšana" nolēmu to paņemt un izlasīt... pēc izlasīšanas sapratu, ka eju uz elli un sāku lūgt Dievam piedošanu, lasīt bībeli utt vēlāk bija iespēja piedalīties neklātienes bībeles kursos, ko rīkoja adventisti... viss bībeles kurss uzjundīja atmiņās visu to ko stāstīja evaņģelizācijas pasākumā 1991 gadā...

Kādu dienu nolēmu nokristīties ( kristīties gribēju jau 1991 gadā pēc evaņģelizācijas pasākuma, bet vecāki nelaida mūs vienus pašus, jo jābrauc bija uz citu pilsētu )

Tā nu es ar savu brāli un māsu sarunāju, ka nokristīšos grants karjerā - aizgājām uz kādu nomaļāku vietu, tā lai neviens neredz... pateicu brālim un māsai, ka jāsaka būs šādi vārdi "es tevi kristu Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā". Pēc tam iebridu ūdenī un ludzu Dievu... tālāk devu komandu teikt vārdus un pēc tam ieniru ūdenī... šķita ka laiks bija apstājies, bet kad izniru nesapratu kas bija noticis, viss apkārt izskatījās savādāk, it kā būtu noļuvis citā pasaulē... arī daba visapkārt bija neparasti skaista... tā tiku nokristīts... vēlāk brālis stāstīja, ka bija nedaudz sajaucis vārdus, jo piemirsies kas jāsaka, bet nu nekas, galvenais ir tas ka kristība ir no Dieva un Dievs uzklausīja manu lūgumu.

Ingus Siliņš, 25 g.v. Aloja (4 decembris, 2007)