Ilzes lieciba -

Kad jautāju Tētim kā lai pateicos par visu labo ko Viņš manā dzīvē ir darījis, saņēmu atbildi 9.psalmā 2-3p. Liecība ir dzīve un dzīves piedzīvojums. Arī manā dzīvē ir daudz liecību. Ja ir pacietība izlasīt, mazliet padalīšos piedzīvotajā :

No tumsas – gaismā!
Tas notika daudz gadu atpakaļ, kad vēl nebiju iepazinusi Svētos rakstus – Bībeli. Maz ko zināju par Dievu – Tēti, viņa Dēlu – Jēzu Kristu un Svētā Gara spēku. Man dzīvē bija jāpiedzīvo daudz vilšanos. 

Es ticēju par ģimenes laimei. Laimīga ģimene ir tur, kur būtu tētis, māmiņa un bērni.

Mani audzināja vecmāmiņa, jo astoņu gadu vecumā paliku bez tēta un māmiņas. Lasīju pasakas un ticēju par laimīgām ģimenēm, kur bruņinieks cīnās par savu princesi un tad viņi dzīvo laimīgi. Ticēju, izaugšu liela un satikšu savu sapņu princi. Viņu ieraudzīju kad man bija 16 gadi. Tajā dienā pirmo reizi dzirdēju savādu balsi, kura man pavēstīja: “ Tu viņu mīlēsi. Viņš nebūs tavs vīrs.” Pēc gada sāku ar viņu satikties, biju laimīga. Es par viņu sapņoju, vienmēr ilgojos un gaidīju viņu atnākam. Tagad ar skumjām atceros šos laimes mirkļus, jo laimīga biju līdz brīdim, kad sekoja nodevība.

Es ienācu reālajā pasaulē, kurā nav mīlestība. Vai nodevību un neuzticību var saukt par mīlestību? Bija vēlēšanās nomirt, bet man bija tikai 18 gadi un es izvēlējos dzīvot. Par spīti visam aprecējos ar citu puisi. Pēc pusotra gada piedzima dēls. Likās, ka esam laimīgi, bet, ak vai! Vai tu vari laimīgs būt, ja tevi sit un lamā? Man tad bija tikai 20 gadi. Apkārt dzīvoja tādas pašas ģimenes, kur vīri dzēra un lamājās. Nedomāju, ka tā nav pareizi, jo maza būdama es arī tēvu redzēju tādu pašu. Pēc gada paliku atkal stāvoklī.

Tad notika mūsu ģimenē kaut kas nelabojams. Nedēļu pirms meitas piedzimšanas vīrs izvēlējās pašnāvību – pakaroties. Otro reizi dzīvē dzirdēju savādo balsi jautājot “ Vai tu gribi lai viņš dzīvo?” Es to skaļi neteicu, bet sapratu sevī, ka nav pareizi ja mani sit un lamā. Mans tētis tādā stāvoklī sasita māmiņu un viņa nomira. Nevēlējos lai piedzēries vīrs mani sit un lamā. Vīrs nomira - paliku ar dēlu un meitu.

Pēc astoņiem mēnešiem satiku savu nākamo vīrieti. Sākumā mēs tikai draudzējāmies. Tad viņš izteica piedāvājumu dzīvot kopā. Man patika kā viņš rūpējas par mani un bērniem. Viņš mani mīlēja, es kļuvu par māmiņu vēl vienai meitiņai. Mēs nebijām oficiāli salaulāti, jo tajā laikā tas mums nebija būtiski. Mēs bijām laimīgi. Apprecējāmies, kad mūsu meitai bija četri mēneši. Pēc precībām vīrs sāka brīvāk justies un atļāvās iedzert pāri mēram. Man tas ļoti nepatika. Pieredze bija tāda, ka dzeršana noved pie lamāšanās, kaušanās un nāves.

Viņš piekrita ārstēties. Pirmā reizē slimnīcā - ārstēšanās kurss 45 dienas. Rezultāts bija bēdīgs, nedēļa nepagāja, kad atsāka dzert. Pierunāju viņu, lai pamēģina ko citu. Ārsti ieteica vēnā ievadīt zāles, tad būšot riebums uz alkoholu, un nekad vairs nedzeršot. Mēs bijām laimīga ģimene – vīrs, es un trīs bērni. Vīrs nedzēra vairāk par pusgadu. Pēc laimes seko nelaime - man neizprotamu iemeslu dēļ vīrs sāka dzert, un tik ļoti, ka nespēja valdīt pār savu muti. Lamāja mani un kliedza uz bērniem. Sapratu, ka esmu kļūdījusies un ka manā dzīvē vairs laimes nav. Tā nav mīlestība – strīdi, dusmas, nesaticība, dzeršana. Es bieži sāku slimot ar depresiju, daudz raudāju un bija mokošas galvas sāpes. Vīrs piekrita kodēties.

Deviņus mēnešus ģimenē bija laimes mirkļi un labklājība. Viņam bija vairāk laika veltīt ģimenei un strādāja labāk atalgotu darbu. Draugi sāka apskaust mūsu laimi. Viss mums bija pietiekami. Vīram nepatika, ka nevarēja būt tāds kā citi, kas dzēra. Draugi pierunāja viņu iedzert un atkal pār mūsu ģimeni nāca ļaunums. Vīrs vairs nespēja valdīt pār savu uzvedību. Bija ļoti rupjš un sāka sist mani. Mans ieteikums par to, ka vajadzētu ārstēties netika ņemts vērā. Vienā piektdienas vakarā pārnākot mājās sastapu vīru jau labi iedzērušu. Man negribējās vairs ne par ko runāt un ne par ko cīnīties. Vēlējos aizmigt, lai viss beidzas manā dzīvē un lai es nekad nepamostos. Nevienam neko nesakot, iegāju istabā un paņēmu saujā tabletes miegam. Tās man bija izrakstītas pret depresiju, iedzēru tā vairāk lai nepamostos. Es aizmigu.

No tumsas uz gaismu bija mans ceļš, ejot aizmirstībā. No tumsas stāvot pretī gaismai ir tik viegli. Sperot pirmos soļus gaismā apņem savāda izjūta, es nezinu kā to aprakstīt. Viss ļaunais ir izgaisis, tas ir pazudis, it kā, es nepazītu kas ir asaras un sāpes. Mani satika divas neaprakstāma veida būtnes, ļoti gaišas, mīļas, es teiktu - gaismas būtnes. Viņas, man saprotamā valodā, pajautāja “ Vai mājās mani neviens negaida?” Uz ko es atbildēju “Trīs bērni.” Manas mīļās būtnes tad teica: “ Tev vēl nav laiks nākt šurp. Tev ir jādodas mājās pie bērniem.” Viss vieglums pazuda, atvēru acis un ieraudzīju sevi slimnīcā. Radās jautājums, kur esmu un kā nokļūt mājās, pie bērniem. Cēlos un meklēju izeju. Neviens nespēja mani aizkavēt. Kaut arī man teica, ka esot svētdiena, atdeva drēbes un es vēl izlūdzos talonu transportam, lai varētu tikt uz mājām. Mājās mani gaidīja bērni. Par piektdienā notikušo man stāstīja vīrs. Ienākot istabā un aizskarot mani viņš esot uzreiz palicis skaidrā. Mana gulošā miesa esot bijusi bez dzīvības, kā lupatu lelle. Viņš izsaucis ātro palīdzību. Manī esot ielikta šļūtene un ielieti divi spaiņi ūdens. Mani tādu, bez samaņas, esot aizveduši uz slimnīcu. No visa tā es neko nezinu, jo es to neesmu izjutusi. Svētdienā atgriezos mājās pie ģimenes.

Vīrs piekrita ārstēties. Meklējām nopietni kādu veidu izvēlēties - tās bija tabletes kuras iešuj vēderā zem ādas. Lielisks risinājums, jo mūsu ģimene atkal bija laimīga. Ticēju vīram, ka pēc visa ko mēs bijām pārdzīvojuši, viņš patiesi vairs nekad nedzers. Tā pagāja gads un vēl gads, tad paliku stāvoklī, vīrs ļoti vēlējās lai mums būtu šis bērniņš. Mums bija kopīgi sapņi, kā mēs dzīvosim un rūpēsimies par viņiem. Piedzima meitiņa un viss mainījās. Valdība, nauda un attiecības ģimenē. Vīrs palika bez darba un atsāka dzert. Ko man bija darīt? Četri bērni un vīrs dzērājs. Samierinājos. Ja jau izvēlējos dzīvot ar tādu vīru, tad dzīvošu. Laimīgās ģimenes vairs nebija.

Jo vairāk vīrs dzēra, jo vairāk es no viņa novērsos. Jo vairāk viņš lamājās, jo vairāk es vēlējos nomirt – nokļūt gaismā. Tajā gaismā, kuru es izjutu kad biju aizmigusi. Mani vienmēr glāba bērni. Un gaismas būtņu teiciens “Tev vēl nav laiks šeit būt, tev jāiet mājās pie bērniem”. Es nezināju ceļa pie Dieva, bet atzinu kristības un ļoti vēlējos lai mani bērni arī būtu kristīti. Baznīcā, kā tas ir pieņemts tradicionālās draudzēs. Vadājām viņus uz svētdienas skolu, lai iemācās Dieva likumus un lai viņus kristītu. Vīrs no dzeršanas nespēja atteikties, nestrādāja.

Mums nebija nauda lai samaksātu par dzīvokli. Parādu dēļ mums vajadzēja izmainīt dzīvokli ar ērtībām - uz dzīvokli bez ērtībām. Dienā kad mēs pārgājām dzīvot jaunā vietā, piepildījās mana vēlēšanās, bērni tika kristīti. Tas notika 1995.gada 25. decembrī. Vēl nebiju lasījusi Bībeli un nezināju par patieso kristības būtību. Es vēl to neapzinājos tajā laikā, ka Dievs, mūsu mīļais Tētis, bija mūs izredzējis savai valstībai – gaismai mūžībā. Ar vīru attiecības pasliktinājās. Dzīvoju bērnu dēļ, ļoti mīlu savus bērnus un esmu laimīga. Tā sākās mans ceļš pie Dieva, mana mīļā Tēta. Patiesību par gaismu un mūžību, par Svētā gara izliešanos un patieso kristību es izlasīju un atklāju tikai pēc gadiem – lasot Bībeli.

Lūgšana pēc mīlestības!

Dienā kad mēs pārgājām dzīvot jaunā vietā, piepildījās mana vēlēšanās, bērni tika kristīti. Tas notika 1995.gada 25. decembrī. Vēl nebiju lasījusi Bībeli un nezināju par patieso kristības būtību. Es vēl to neapzinājos tajā laikā, ka Dievs, mūsu mīļais Tētis, bija mūs izredzējis savai valstībai – gaismai mūžībā.

Visu nākamo 1996.gadu ar vīru attiecības pasliktinājās. Ticēju un cerēju, ka vīrs pārstās dzert un sāks strādāt. Vīrs centās būt labs, darīja mājas darbus, bet algotu darbu nestrādāja. Daudz palīdzēja citiem, bet kā samaksu ņēma alkoholu. Par to kā tas ietekmē mūsu ģimeni viņš nedomāja. Biju samierinājusies ar esošo situāciju. Ticība mīlestībai vairs nebija. Nākamā gada pavasarī bija situācija, kad bija vīram jākārto lietas, bet viņš pēc kārtējās uzdzīves nespēja piecelties. Mani lūgumi un draudi netika uzklausīti, viņš mani izlamāja un aizsūtīja ar visiem zināmiem krievu valodas lamu vārdiem. Jo vairāk viņš lamājās, jo vairāk es vēlējos nomirt – nokļūt gaismā. Tajā gaismā, kuru es izjutu kad biju aizmigusi. Piedošanas un pacietības mērs bija piepildīts, aizgāju lai neatgrieztos. Tajā dienā es patiesi neatgriezos mājās. Satikos ar draugiem, viņi mani mierināja. Par manu dzīves devīzi kļuva teiciens ”Nav tik slikti, ka nevarētu būt vēl sliktāk”. Biju apņēmusies vairs ar vīru nedzīvot.

Mājās atgriezos bērnu dēļ, viņi vienmēr glāba mani. Un gaismas būtņu teiciens “Tev vēl nav laiks šeit būt, tev jāiet mājās pie bērniem”. Divu turpmāko mēnešu laikā es vīru neievēroju, lai dara kā viņam patīk labāk. Man bija darbs un rūpes par bērniem. Sāku biežāk bēgt prom no mājām pie draugiem. Bija draudzenes brāļa dzimšanas diena, paliku svinēt kopā ar draugiem visu nakti. Manas cerības par laimīgo ģimeni bija izgaisušas.

Pēc ilgām lūgšanām pēc mīlestības, nākamā dienā redzēju savādu sapni - “Guļu lielā platā gultā. Pie manis pienāk melnā uzvalkā vīrietis. Pasniedz mobilo telefonu, lai runāju. Telefonā atskan balss, atbildot uz manām lūgšanām par mīlestību, kas dod man izvēlēties, lai es dodos pie zināmas personas vai, lai es meklēju Dievu. Domu par došanos pie zināmās personas es uzreiz atliku kā neiespējamu, un izvēlējos meklēt Dievu. Sevī domāju, ja tā būs Dieva griba viņš mani aizvedīs pie šīs personas”. Pamodos, bet sapnis neizgaisa. Saruna bija ļoti pārliecinoša. Nākamo nakti pavadīju viesnīcā pie draudzenes, viņa tur strādāja. Istabiņa, kurā es aizmigu bija parasta, bet kad pamodos tā bija ļoti saulaina, sienas – ļoti košās krāsās. Mani pārņēma mīlestības miers. Es atrados krāšņās telpās. Mani šis skats nedaudz pārsteidza, bija noticis neizsakāms brīnums.

Tam sekoja vēl lielāks pārsteigums. Centīšos aprakstīt notikumu – aizgāju pie draudzenes un stāstīju par to ko biju piedzīvojusi istabiņā. Pie mums pienāca kāds krievu tautības vīrietis un uzrunāja mani. Vēlējās lai es ar viņu izklaidējos. No manis atskanēja savāda balss, es pratu runāt senkrievu valodā, lielāko daļu vārdu es sapratu, bet bija tādi ko dzirdēju pirmo reizi. Mute runāja un ausis klausījās. Balss nebija mana balss, bet pārliecinoši stāstīja par Jēzu Kristu. Ka vīrietim nevajag grēkot, lai viņš dodas atpakaļ uz dzimteni pie sievas un bērniem, kas viņu gaida Ļeņingradā. Es nebiju lasījusi Bībeli un tajā dienā mani pārņēma bailes par to, kas ar mani notika. Nevienam es to nestāstīju, jo domāju, ka sāku jukt prātā. Tad es sāku meklēt ceļu pie Dieva, mana mīļā Tēta. Patiesību par gaismu un mūžību, par Svētā gara izliešanos un patieso kristību es izlasīju un atklāju tikai pēc gadiem – lasot Bībeli.

Caur sāpēm pie Jēzus.

“Dievs neļaus mani pārbaudīt pāri par manām spējām, ka varu panest”. Šos vārdus es citēju, kad biju nonākusi policijā. Vīrs ļoti spēcīgi mani sasita, viņš nespēja savaldīties. Policija izsauca ātro palīdzību, ar smadzeņu satricinājumu un smagiem miesas sasitumiem tiku nogādāta slimnīcā. Slimnīcā mani apciemoja brālis, viņš liecināja par Dievu un viņa dēlu Jēzu Kristu. Sāku lasīt Jauno Derību un lūgt pēc dziedināšanas. Es tajā laikā nezināju vai to daru pareizi, bet manas lūgšanas tika uzklausītas. Laikā, kad biju slimnīcā, es un bērni vīram bijām vienaldzīgi. Viņš neapciemoja mani un negādāja par bērniem.

Dievs parādīja cik ļoti viņš mūs mīl. Bērni tika aprūpēti, jo mani brāļi uzņēmās atbildību. Vecākais brālis rūpējās par vecāko un jaunāko meitu, otrs brālis parūpējās par dēlu, un vecvecmāmiņa parūpējās par vidējo meitiņu. Vīrs bija palicis viens mājās. Savā dzērumā viņš visu pārdeva, viņā nebija mīlestības. Kad es atgriezos no slimnīcas, mani pārsteidza redzētais. Māja tukša, vīra tur nebija, atstātas tikai mēbeles un drēbes. Dievs bija parūpējies, lai mēs sāktu jaunu dzīvi. Bērni atgriezās mājās. Pēc visa notikušā, es nevēlējos vairs dzīvot ar vīru. Iesniedzu dokumentus, lai izšķir mūsu laulību.

Mana vēlme bija uzzināt vairāk par Dievu un viņa dēlu Jēzu Kristu. Meklēju Dievu baznīcā, bet tur viņa mīlestību nesaņēmu. Rudenī tiku uzaicināta uz draudzi. Pieņēmu uzaicinājumu savas zinātkāres pēc, jo draudze pulcējās viesnīcas “Rīga” zāles telpās. Biju ļoti patīkami iepriecināta par redzēto un dzirdēto. Sāku regulāri apmeklēt šīs draudzes sapulces. Sakarā ar šķiršanos bija tikšanās ar vīru, es arī viņu aicināju nākt iepazīt Dievu un viņa dēlu Jēzu Kristu, satikties ar draudzes brāļiem un māsām. Vīram tika dota iespēja atgriezties no grēcīgās dzīves. Ja viņš būtu pieņēmis šo aicinājumu, es nebūtu ar viņu izšķīrusies. Mūsu laulība tika šķirta 1997.g.decembrī. Tas nebija zaudējums mūsu ģimenei, jo mēs ieguvām daudz vairāk. Mēs saņēmām jaunu dzīvi ar Dievu un viņa dēlu Jēzu Kristu. Lai iepazītu Dievu un saprastu patiesību es apņēmos izlasīt Bībeli pilnībā no sākuma līdz beigām. Tupināju apmeklēt sapulces un tikties ar draudzes māsām.

Pēc kādas no sapulcēm, kurā tika sludināts par Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, manī radās pilna pārliecība par to kas ir kristības. Ar asarām acīs es lūdzos lai man tiktu piedoti grēki, lai es saņemtu šo žēlastības apsolījumu ar kristību Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Kristus draudzes māsas mani iepazīstināja ar Bībelē rakstīto patiesību par to kā notika kristības Jēzus laikā. Pamācīja, ka ceļš pie Dieva nebūs viegls, jo jāatsakās no ierastās ikdienas dzīves. Mācīja par standartiem ar kādiem man būs dzīvot pēc kristībām. Pēc ilgstošām mācībām draudzes mācekļi 1998.g. 22. maijā mani kristīja Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, kā to māca pēc rakstiem Bībele. Visu gadu turpināju lasīt Bībeli un saņēmu daudz jaunu atziņu par to cik ļoti Dievs mūs mīl un kāpēc viņa Dēlam Jēzum Kristum bija jāmirst tik mokošā nāvē pie krusta, par Svētā gara izliešanos un patiesību par gaismu un mūžību. Tad es sāku meklēt Dieva gribu manā dzīvē.

Tagad man ikdienas ir attiecības ar Dievu-Tēti ; Jēzu Kristu-Viņa Dēlu un Svēto Garu. Manā dzīvē katra diena ir pilna Viņa brīnumu un liecību, vajag tikai spēt saskatīt un sadzirdēt. Jāņa ev.21:25. Esiet svētīti, meklējiet un mīliet Dievu un cits citu :)

Ilze Zviedre (5 decembris, 2007)