Valentīna liecība -

Manas pirmās mājas bija dzīvoklis mājā Ventspils baptistu baznīcas sētā,un viens no bērnības draugiem mācītāja dēls.Arī iepriekšējās paaudzes apmeklēja baptistu draudzi.Bet tā kā augu sociālisma laikā,mani neviens īpaši baznīcā iet nespieda.Atceros,ka reiz pat skolā izsauca pie skolotājas,kur man uzdeva jautājumu,vai eju baznīcā un esmu ticīgs,vai vecāki tic un apmeklē baznīcu.DIEVS mani jau no bērnības vadīja un pasargāja(daudzos gadījumos varēju aiziet bojā).Dzīvojot pie baznīcas man nācās redzēt arī cilvēku izvadīšanu pēdējā gaitā.

Tajos laikos tā bija procesija. Baznīcai bija savi rati,vadītajam pat speciāls tērps. Arī pa pilsētu varēja redzēt kravas mašīnas un procesijas, un tas mani ,mazu puiku nospieda. Ko,tad jau es arī kādreiz miršu, meklēju savā prātā dzīvei kādu jēgu, bet neatradu. Iekšēji pat dumpojos, ja nāve atnāks es tai pretošos nevēršu ciet acis un viss-nemiršu.Vēlāk pieaugot domāju, nu nevar būt tik bezjēdzīgi, un visu laiku bija sajūta, ka tepat kaut kur ir durvis, tikai tās neredzu. Un tā dzīvoju,izaugu un nebija nekādas saprašanas par to, ka ir DIEVS.

Kad 1991 gadā iznāca noskatīties lekciju un filmu par Nostradamu. Biju daudz lasījis zinātnisko fantastiku un DIEVS to izmantoja uzrunājot mani bez cilvēku sludināšanas. Pēc filmas vakarā mājās pārģerbjoties aizdomājos. Kā tas ir iespējams,ka cilvēks pareģo nākotni un tas pipildās. No kurienes šī informācija? Tad pastāv cita dimensija šajā pat telpā, kurā nav šis laika rāmis, kurā viss redzams no sākuma uz priekšu. STOP. Bet tad jau iznāk,ka DIEVS arī ir!

Mani pirmie neapzinātie vārdi(lūgšana) DIEVAM bija: "Es nespēju Tev noticēt,ja es nesaprotu,kā ir izveidota šī pasaule. Atklāj man to lūdzu,lai varu ticēt! "Nu protams,ka šādus vārdus DIEVS neatstāj neatbildētus. Tuvākajās dienās saņēmu domu pēc domas, kuras pilnas miera,l ēnprātības man atklāja par šo uzbūvi, ka pastāv garīgā pasaule u.t.t.

Tālāk domāju: "Es būtu pilnīgs muļķis, ja tagad, zinot ka ir DIEVS, kurš man ir atbildējis, es nedibinātu nekādas personīgas attiecības. Nolēmu,par cik mani "senči" ir babtisti, sagaidīšu ziemassvētkus, aiziešu uz baptistu baznīcu un sākšu jaunu skaistu dzīvi. Tas bija ATGRIEŠANĀS lēmums manā dzīvē visam mūžam nemainīgs. Mājās bija Jaunā derība, sāku to lasīt. Pienāca Ziemassvētki, un kā nolēmis devos uz dievkalpojumu. Bet tur sēdot tā nāca miegs, ka kaut sērkociņus liec plakstos. Domāju: "Nu grēcinieks-atnācis uz baznīcu gulēt." Pēc savas uztveres man ir motoriskā uztvere, kur labāk uztveru ar acīm. Meklēto neatradu, ne tanī ne nākamā apmeklējuma laikā.

Pamēģināju citas konfescijas baznīcā, atkal nekā. Domāju: "Ko es te meklēju, mājās lasot, varu palasīt uz priekšu atpakaļ, līdz labāk saprotu, kamdēļ vispār baznīca vajadzīga, te es neko neiegūstu. Un tā dzīvojot, negāju vairs uz baznīcām, bet mierīgi mājās, viens pats izlasīju Jauno derību.

Tā dzīvoju līdz 1992.g. Tad manā dzīvē plosījās vētra. No valsts darba biju aizgājis, kopā bijām sākuši privātbiznesu, kurnekā negāja, arī rekets uz astes, vēl izmeklēšana vērsta pret mani un kopējo biznesu, arī ģimenē problēmas. Staigāju katru dienu nomākts. Darbā bija kāds kristietis ar kuru diskutējam par DIEVU. Kādu dienu viņš man teica:"Valentīn, man apnicis skatīties, kā tu staigā ar tādu seju it kā tev zobs sāpētu. Uz ko atbildēju,ka ja šim tā ietu, diez vai izskatītos labāk. Tad viņš aicināja apmeklēt draudzi, kuru pats apmeklēja. Aizgāju, DIEVS mani tur uzrunāja, uz aicinājuma izgāju priekšā, lūdzu "grēku nožēlas lūgšanu" un jaunpiedzimu - DIEVS izmainīja mani no iekšas ieliekot manī Savu mīlestību. Arī dzīvē viss sakārtojās. Piedzīvoju daudz pārdabisku lietu, bet tās ir atsevišķas liecības.

Valentīns Gromovs, Ventspils (9 deceembris, 2007)