Valentīna liecība -

Neilgi pēc tam,kad biju pametis valsts darbu,uzsākot savu biznesu,atgriezies jauns kristietis,man dzīvē radās jauna problēma. Bija 92.gads,kad rekets bija izplatīta parādība ,un Ventspils nebija izņēmums. Pilsētā varēja redzēt bravūrīgos skūtgalvjus,kuri atļāvās pat mašīnas atstāt krustojumā savā starpā aprunājoties. Likumsargi ar viņiem saķerties īpaši negribēja. Pirmā saruna ar šiem bija īsa, jo atbraukuši uz firmai piederošo veikalu,sarunā pārpratuši veikala piederību privātstruktūrai ar piederību valstij, ātri aizbrauca. Vēlāk sākās biežāki apciemojumi,bet vienmēr sakārtojās tā,ka nekad nebiju uz vietas.

Veikalā strādājošais ticības brālis ievēroja kādu intresantu sakritību. Proti,gandrīz katru reizi,pēc mūsu apmeklējuma šiem gadījās kāda autoavārija. Kad viņš man to teica nodomāju - "Nu vecīt te nu gan Tu par daudz fantazē. Sagadīšanās un viss."

Protams tas viss man nebija patīkami un es par viņiem gandrīz nepārtraukti domāju. Bijām pilsētas centrā sākuši remontu otra veikalam,kur strādāja kāds man ļoti labs draugs. Kad kādu vakaru pēc darba biju mājās viens,iekšēji jutu nemieru. Mēģināju palasīt, bet nevarēju,i eslēdzu televīzoru un pēc mirkļa atkal izslēdzu, tad radio, atkal tas pats. Staigāju pa dzīvokli no stūra uz stūri un neatradu mieru,k amēr stāvēju pie grāmatplaukta, kur aiz stikla gulēja Bībele. Nodomājis, ka šis jau nu nav tas brīdis, kad spēšu koncentrēties lasot Grāmatu-Grāmatu, kur jādomā līdzi ko lasi, un pagriezos promiešanai, kad iekšēji izdzirdu klusu uzrunu:-"Es tev ko gribu sacīt." Apmulsis pārdomājot dzirdēto attapos ar atvērtu Bībeli rokās. Biju atvēris Psalmus, kurus nebiju lasījis agrāk. Pēc īsa pārdomu mirkļa sacīju-"DIEVS, ja gribi man ko teikt saki."

Biju izlēmis izlasīt šo atvērumu un ja nekā tad nekā. Izlasīju pirmo sleju, tad otro, un jau tuvojos atvēruma nobeigumam, domādams, ka nekā vairs nebūs,kur sākās 91Psalms, un saspringu. Uz mani runāja katrs vārds (it kā būtu ar izceltu druku), drudžaini pāršķīru lapu un turpināju. Iekšā dzirdēju- "ŠIS BŪS VĀRDS,UZ KURU TEV PAĻAUTIES VISAS TAVAS MŪŽA DIENAS. ES TEVI AIZSARGĀŠU, TEV NAV JĀBĪSTĀS, ZEM MANA APSEGA TU ESI DROŠĪBĀ."

Kad otrā dienā satiku draugu, kurš remontēja telpas, viņš man pastāstīja, ka esot atbraucis viņa bijušais klasesbiedrs-reketieris (nedaudz vēlāk tika nošauts), un viņi "mīļi" aprunājušies. Pēc sarunas draugs devies meklēt šaujamo. Nezinu kā divi bijušie klasesbiedri var tā "aprunāties", ka pēc jāmeklē ierocis. Devos uz otru pilsētas galu uz veikalu.
Veikalā bijām divi. Es un veikala vadītāja. Sarunājamies , kad izdzirdām kādu ar spēku mēginot atvērt durvis, tad vēl un vēlreiz. Izklausījās, ka noraus durvju rokturi.

Nesapratnē pavaicāju, vai kāds nav aizslēdzis durvis, kaut labi zināju,ka neviens no mums nav pie durvīm bijis. Varbūt durvis uzbriedušas, vai atslēgas koktura mēlīte salūzusi? Devos uz durvju pusi, kad dzirdēju nokaucamies spolējot mašīnas riepām un pa logu redzēju gar stūri pagriežamies ātri braucošo man jau ievēroto Alfu, kurā sēdēja agrāk redzētie skūtgalvji.

Biju ticis līdz durvīm, bet nepaspējot tām pieskārties tās atvērās un ienācis man garām aizgāja mazs zēns. Devās pie letes,un nopircis košļeni izgāja. Izvirināju durvis, bet lai cik to nedarīju, tās bija pilnīgā kārtībā. Kāds neredzams spēks bija kavējis to atvēršanu, lai pasargātu no ļaunu cilvēku ienākšanas.

Vēlāk man vairs ar reketieriem pašam nav iznācis runāt, kaut iekšēji biju nobriedis šādā sarunā tiem sludināt par DIEVU un atklāti pateikt,ka aizskarot mani viņiem būs darīšana ar manu debesu Tēvu, ar kuru biju noslēdzis derību Kungā Jēzū Kristū (arī 10 tiesas došanā, kur Malahijas grāmatā VIŅŠ paredz arī aizsardzību no rijīgā postītāja kukaiņa). Pabeidzam iekārtot otro veikalu.

Draugs,kurš bija salecies ar klasesbiedru reketieri aizgāja un iestājās pašvaldības policijā. Kad pēc kāda pusgada satikušies sarunājamies, viņš man uzdeva jautājumu-"Nu kā tev ar reketu?" Atbildēju, ka nav nekādu problēmu. Viņš neticēja, un pat apvainojās, ka slēpju no viņa -"Tur tev blakus pat lietoto grāmatu tirgotāji maksā!" Tad izstāstīju viņam par piedzīvoto, un arī, ka DIEVS sit ar aklumu manus ienaidniekus. Jo protams, ka viņi bija kādas reizes ienākuši, bet nekad nebija pat sākuši par ko runāt. Kādu iemeslu dēļ tas tiem nebija lemts. Nostiprinājās policija, pilsētā pamazām tika ievesta kārtība, un pēc kāda laika arī tika iesēdināta varza, kas reketēja. Pilsēta klūva brīva no šīs sērgas.

Valentīns Gromovs, Ventspils (11 decembris, 2007)