Maijas lieciba -

Par mani personiski ir tā, ka vienmēr esmu ticējusi tam, ka ar fiziskās nāves beigšanos vēl nekas nav galā. Savos trakajos tīņa gados daudz domāju par pašnāvību, taču, lai kur pagriezos un lai ko lasīju, vienmēr atradu viedokli, ka tas ir traki, jo pēc tam ir vēl trakāk. Un man bija ļoti lielas bailes nonākt elle.

Es nezināju, vai tāda ir, bet arī nebiju pārliecināta, ka tādas nav. Tas nu bija galvenais vadmotīvs, kāpēc nolēmu kristīties. Un tieši pirms kristībām sanāca (rakstu sanāca, bet zinu, ka Dievs to noorganizēja) būt kristīgā jauniešu nometnē. tur sev par milzīgu pārsteigumu atklāju, ka ir cilvēki, kuri patiesi tic tam, ko paši runā. Un ne tikai tic, bet arī īsteno to savā dzīvē. Tas mani ļoti aizsākara. Un tad Dievs noorganizēja augstskolā kristīgu grupiņu. caur to sāku iepazīt Dievu, lasīt Bībeli, lūgties utt. Vislielākais ieguvums no tā bija un joprojām ir - apziņa, ka mani mīl, ka es esmu gribēta, ka es (ne, ne ka tieši es, drīzāk, caur mani), varu, spēju darīt un radīt tik daudz skaista ...

Ir laikam tā, ka sākumā es jau nemaz tik ļoti neticēju. Man ierosināja pārbaudīt Dievu. Pārliecināties, vai tie principi, ko viņi (kristieši) sludina, piepildās dzīvē. Tad, kad par to pārliecinājos, atpakaļceļa jau vairs nebija. :) Gan tīri morāli nespēju darīt tās lietas, ko iepriekš biju darījusi, gan tīri emocionāli - to, ko biju ieguvusi - dzīvesprieku, piepildījumu, mieru, draugus, mīlestību, bet pats galvenais - es biju ieguvusi dzīves jēgu.

Cilvēks nesastāv tikai no miesas. Vēl ir dvēsele (laikam tā ir - mūsu emocijas, prāts, utml.) un gars - tas, kas tiek dots garīgās piedzimšanas brīdī, brīdī, kad tiek pieņemts Dievs. Nu, to nevar ne izstāstīt, ne saprast, to var tikai piedzīvot. :) No visas sirds novēlu Tev to piedzīvot! Nekā skaistāka nav. Tiešām! :) 

Maija Bite, 29 g.v. (14 Janvaris, 2008)