Artūra liecība -

Reizēm es apbrīnoju, to cik nenogurdināms ir Dievs, jo man neskaitāmas reizes ir bijusi iespēja pārliecināties, ka Dievs manā dzīvē darbojas 24h diennaktī, gan patīkamākajos brīžos, gan brīžos, kurus ir bijis kārdinājums rūgti nožēlot.

Tomēr ik reiz es esmu nonācis pie šāda secinājuma: „Ja Dievs Sava Dēla nāvi spēja vērst par labu, tad kas gan Viņam ir mana situācija?” Un ticiet vai nē, bet tas nostrādā, jo ja nebūtu kādi no šiem drūmajiem posmiņiem, tad es šobrīd nebūtu tas cilvēks, kas esmu.

Manuprāt, es sevi varu uzskatīt par lielu Dieva luteklīti, jo man tiek dots viss, bet reizēm mani nedaudz sāk mākt bažas, jo skaidri apzinos to, ka no tā, kam daudz dots, daudz arī atprasīs un laikam jau esmu piekritis šai derībai ar Dievu.

Viens posms no tā visa noteikti ir arī Virsnieku skola, kas skaidri parāda to uz kurieni Dievs mani ved. tāpat arī man personīgi bija diezgan interesanti, kad pirmais sprediķis tika teikts 19 gadu vecumā. Brīžiem liekas, ka visa mana dzīve ir viens liels brīnums, bet nu vai tad tāda nav ikviena?

Esmu pārliecināts, ka ja labāk ieskatīsimies, tad ikviens ieraudzīsim, ka patiesībā jau mūsu dzīves arī sastāv no daudz maziem Dieva brīnumiņiem! Galvenais jau laikam ir iemācīties to saskatīt un novērtēt!

Arturs Baltacis, 22.g.v. (28 janv, 2008)