Vīrs aizgāja uz frizētavu lai apgriezu matus un bārdu. Frizierim griežot matus abi divi sāka runāt. Saruna izvērtās par daudzām lietām, un beigās tie sāka runāt par Dievu. Frizieris teica: "Es neticu ka Dievs ir".

"Kapēc tu tā domā?" prasija vīrs.

"Vienkārši... atliek tik iziet ārā uz ielas lai redzētu ka Dieva nav. Nu saki, vai ja tiešām Dieva būtu, vai Viņš pieļautu slimības? Vai būtu tik daudz pamestu bērnu? Ja Dievs būtu, tad mums nebūtu ne sāpes ne ciešanas.Es nespēju iedomāties mūs milošu Dievu kurs pieļautu jebko tādu."

Vīrs kuram grieza matus sāka domāt, bet neteica neko, jo negribēja uzsākt strīdu. Frizieris pabeidza savu darbu un vīrs devās prom.

Izejot uz ielas viņš redzēja vīru kuram bija gari, netīri mati un neapgriezta bārda. Tas cilveks izskatījas netīrs un nekopts.

Vīrs apgriezās apkārt un iegāja atpakaļ frizētavā un teica frizierim: "Vai zini to, ka frizieru ta nav?"

"Kā gan tu vari teikt ka frizieru nav!" pārsteigti prasīja frizieris."Tu nupat kā biji pie manis, es tev griezu matus un cirpu bārdu"

"Nē, nav..." teica vīrs, "ja frizieru būtu, tad nebūtu cilvēku ar neapgrieztiem, netīriem un nekoptiem matiem un bārdām, tādi kā tas vīrs uz ielas".

"Ah, nu jā... tas cilvēks... bet es,frizieris, es esmu! Tas notiek ar tiem cilvēkiem kuri nenāk pie manīm"

"Jā, tieši tā! Dievs ari ir! Sāpes un ciešanas notiek tāpēc ka tie cilvēki neiet pie Dieva un nemekle Viņa palīdzību."