Elīnas liecība -

Šo liecību piedzīvoju jau vairāk kā gadu atpakaļ. Sagaidījusi Jauno 2007. gadu laukos, vīlusies, ka atkal jau visi pielējās līdz nemaņai, devos viena ar autobusu mājās. Noskumusi, sagurusi braucu un pārdomāju savu dzīvi. Tolaik biju 5. grūtniecības mēnesī.

 Sēdvieta man blakus bija brīva, kamēr kādā pieturā to ieņēma kāds vīrietis, arī pamatīgi nosvinējies. Viņš mani uzunāja, izvilcis alus pudeli no noskranduša maisiņa. Es riebumā novērsos, nodomājot: "Dievs, kāpēc atkal, kāpēc tie dzērāji līp pie manis kā pie magnēta?"

Knapi paspēju atgriezt galvu atpakaļ pie blakussēdētāja, ka viņš mani uzrunāja vēlreiz, bet jau šoreiz rokā turot krustiņu, kas bija pakārts melnā siksniņā viņam kaklā.

Tālāk sekoja ceļa biedra stāstījums par jaunību, par to, kā viņš bija vēlējies kļūt par bīskapu un mērķtiecīgi un lielā ticībā uz to gājis. Cēlos plānus izjaukusi viņa paša sieva, kas iemīlējusies viņa draugā un vēlējās šķirties. Pēc tam viņš sācis dzert, daudz dzert. Atlikušais ceļš mums pagāja aizraujošās sarunās.

Rīgas autoostā uz atvadām ceļa biedrs vēl man uzsauca: "Lai kas nenotiktu, tici Jēzum! Viņš patiesi ir bijis!"

Elīna, 25 g.v. Rīga., Sv. Jāņa baznīca. (30 janāris, 2008)