Valdas liecība -

Kādreiz es biju ģimenē noteicēja, vīrs man atdeva naudu un gaidīja manus rīkojumus. Kad atsaucos Dieva aicinājumam un piedzimu no augšienes, tā bija pirmā lieta, ko Dievs man mācīja - atdod savam vīram viņa vietu ģimenē. Mums sievietēm nav tas jānes, ko Dievs paredzējis vīriešiem. 

Grūti gāja vīram, es daudz ko nedarīju, ko agrāk un daudz ko darīju, ko agrāk negribēju. Apmēram 5 gadu laika posmā Dievs "nežēlīgi ":) mani pārveidoja. Un mans vīrs redzēja atšķirību un tagad saka, ka mīlot mani daudz vairāk, kā agrāk - un es to redzu un sajūtu. Es vienmēr viņam atbildu, ka tas ir Dievs, kuram jāpateicas, ka tas ir Viņa roku darbs.

Pazemīgais ir labāks par stipro. Ar lēnprātību un pazemību, var kalnus gāzt. Ja zūd mīlestība pret dzīvesdraugu, jālūdz Dievs, lai palīdz, lai piepilda ar Dieva mīlestību. Mums tas otrs nav jāmaina, bet jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Un tā notiks, patiesi notiks.
"Sāra bija paklausīga Ābrahāmam, saukdama viņu par kungu; par viņas meitām jūs esat kļuvušas..."1.Pēt.:2:6
man patīk, ka esmu no vīra ribas radīta, - padusītē un pie sirsniņas.

Pirms 5 gadiem vīrs saka dzert nenormāli, rupjšs, brutāls, vārdi asi un pazemojoši. Dievs nemainīja viņu, bet mani. Kādu vakaru atnāk mājās no 3 dienu žūpošanas. Sēž un dīvāna pretī un zeķes tā smird, nu tā smird. Lūdzu, lai novelk, jo ziemā negribās māju izsaldēt. Labi, purpinādams novelk zeķes un iesviež man klēpī. Bet kājas smird vēl trakāk. Saku, ka vajag nomazgāt. Viņš pretī,- ja man vajagot, lai mazgājot pati.

Man iekšā viss sāp un griežas arī. Bet dzirdu kluso jauko Kunga balsi - bērns, ko tu no rīta lasīji? Bet es lasīju, kā Jēzus mācekļiem kājas mazgāja! Dusmu asaras rītdama gāju virtuvē, sildīju ūdeni, ņēmu bļodu un sāku mazgāt kājas, pie sevis no sirds lūdzot. Manas klusās asaras bira bļodā, ar tām mazgāju viņa kājas. Vīrs vēl saka, ka tur netīrs un tur, lai kārtīgi mazgāju. Es berzu it kā tās būtu mana Kunga mācekļu kājās. Pēc tā visa viņu pārņēma miers un viņs aizgāja gulēt(brīnums). Kopš tā vakara līdz šim laikam no viņa neesmu dzirdējusi vairs neviena rupja vārda, nekādu agresiju. Ja viņš nekad neatcerējās vārda dienas jeb dzimšanas dienas, tad tagad paņemot no viņa mašīnu pat šokolādīte ir nolikta pie ātrumkloķa.

Ja būs šī garīgā savienība nolikta Dieva rokās - pārējo Viņš svētīs. Jo es tomēr uzskatu, ka vīrs ģimenē ir nr1 un es sieva nr2 - neesmu pievīlusies.  Mīlestība tiešam dara brīvu.

Lai Dievs dod svētību visām ģimenēm, kurā vismaz viens no laulātajiem ir ticīgs, saprast, ka par visu jālūdz un jāpateicas Dievam un jābūt arī gatavam maksāt cenu, nonāvēt savu miesisko egoismu. :).

Valda Kalniņa, 44 g.v. Valmiera (31 janvāris, 2008)