Valentīna liecība -

Pats saņēmu Svētā Gara kristību 1992.g. neilgi pēc jaunpiedzimšanas, pat Bībeli nebiju izlasījis, tikai Jauno derību, kurai uzticējos(un uzticos) pilnībā, kā svētumam,100%patiesībai. Jēzus nav melis, ja teikts, ka kristīs tad kristīs, ja runāsim jaunās mēlēs tad runāsim, ja lūgsim Garu kristībā tad tā vietā čūsku vai akmeni nedos, bet Garu. Šaubu nav, reliģisku aizspriedumu ar. Ļoti to vēlējos.

Kādā dievkalpojumā, kur aizlūgšanās palūdzu draudzi aizlūgt par sievas veselības problemas atrisinājumu. Draudze lūdza un protams, ka es līdz ar visiem. Tā kā biju jauns kristietis tad ilgi lūgt nepratu, pateicu savu vajadzību DIEVAM un vairāk nav ko teikt. Bet draudzē lūgšana turpinājās, un lūdz taču par manu vajadzību, kā lai stāvu malā neko tālāk nesakot, - "DIEVS ja varētu lūgt Svētajā garā runājot mēlēs... "

Šajos pārdomu mirkļos pēkšņi pār lūpām sāka nākt man pašam nesaprotami vārdi- "Abba,Rabi...".  (vēlāk tos atradu arī rakstos-visus pirmos vārdus, kaut nebiju vairāk lasījis, ka tikai reizi Jauno derību tajā neko neiegaumējot īpaši. Bet kā? Vai tik vienkārši būtu saņēmis šo kristību? Un bez roku uzlikšanas?  Bez īpašas citu cilvēku un paša lūgšanas?

Jā tā ir dāvana!  Bet Apustuļu darbos uzlika rokas, īpaši lūdza par jaunpiedzimušiem mācekļiem... tikai pirmo reizi nāca no debesīm. Tādas bija manas domas toreiz.

Tad meklējot atradu arī Apustuļu darbos, kur Pēteris runāja un Svētais Gars nāca pār ticīgajiem un tie sāka runāt mēlēs kā Gars katram deva (tā ir zīme, ka esi saņēmis). Neilgi pēc tam, manai vidējai meitai iekaisa acs. Bija bijis arī agrāk, bet šoreiz ļoti smagi. Un parasti kādu nedēļu strptocīda ziedi jāsmērē līdz iziet. Viņa man pienāca klāt un teica- "Kā lai rīt apmeklēju skolu ja viena acs pilnīgi dzelteni aizstrutojusi un neko nerdzu?" Man sirds līdzjūtībā sažņaudzās, un iekšā izmanīju vēlmi uzlikt rokas un aizlūgt. Zināju,ka man kā Tēvam par savu ģimeni no DIEVA ir dota autoritāte iestāties lūgsanā.  Pirmo reizi gribēju mājās lūgt (sieva vēl tad nebija atgriezusies). Pārvarējis kautrīgumu (ticīgais atradies...), paziņoju, ka tagad ticu Kristum, esmu atradis draudzi, kuru apmeklēju, kaut ko mācībā arī esmu sapratis (lasot,klausoties).

Izraidīju pārējos bērnus citā istabā un paliku šajā istabā viens ar meitu. Uzliku rokas un vienkārši lūdzu DIEVU runājot jaunajās mēlēs. Otrajā dienā visi bijām pārsteigti, iekaisums bija pazudis it kā nebūtu vispār bijis. Pēc nedeļas meitēns pienāca klāt un teica, ka it kā viena acs atkal drusku sāk asarot. Tulīt pat uzliku rokas un atkārtoju aizlūgšanu melēs. No tā laika šādu problēmu viņai ne reizi nav bijis. Būdams darbā dzirdēju, kā viena no pārdevējām taisījās apmeklēt deguna ārstu, jo iekaisis aizdeguna dobums, un atkal izmanīju man jau pazīstamu iekšēju aicinājumu. Izstāsīju viņai par meitas dziedināšanu un viņa palūdza mani aizlūgt, ko arī izdarīju. Trešajā dienā viņu saticis nenocietos pajautāju par ārsta apmeklējumu un saņēmu atbildi, ka viss kārtībā, viņa pat esot kaut kā aizmirsusi, jo galvas sāpes pilnībā pārgājušas, un pie ārsta vairs neies. Tā vietā viņa atnāca man līdz uz dievkalpojumu un piedzima no augšas lūdzot atgriešanas lūgsanu.

Pēc kāda mēneša man sāka uzmākties šaubas, vai tik es pats neesmu sācis runāt mēlēs, ka pats to esmu izdomājis, jo esmu dzirdējis pirms tam citus kristiešus draudzē lūdzamies mēlēs. Šaubu gars-ienaidnieks to man čukstēja domās. Iedams mājās no darbu caur parku, es domās uzrunāju DIEVU- "Tēvs kā tur īsti ir ar to Svētā Gara kristību un valodām kā zīmi. Klusu, bet pārliecinoši saņēmu atbildi garā- "Vai tad , kad Tu lūdzi valodās par meitu Es nedziedināju viņu, kad lūdzi veikalā, vai Es neuzklausīju un nedziedināju." Atnāca pilns miers. Viss kārtībā.

Valentīns Gromovs, Ventspils (21 marts, 2008)