Indara lieciba - 

Lielākā daļa no šī teksa nāk no kādas vēstules, kuru nosūtīju vienam brīnišķīgam cilvēkam, par kuru tagad man ir liels prieks! Ceru, ka arī Tev tā spēs palīdzēt atrasties vai vienkārši vēlreiz un vēlreiz saprast, cik Viņš ir labs. Šo stāstu jau daudzas reizes esmu stāstījis, tāpēc man tas jau sāk mazliet tracināt, bet es nevaru nepastāstīt ko tādu, kas spētu uzvest arī citus uz pareizā ceļa, jo ir tikai viens pareizais ceļš-saproti to vai nē, tici tam vai nē, bet tā nu tas ir.

Tas notika 2007. gada maijā, kad manā dzīvē pirmo reizi iestājās miers un dziļa depresija vienlaicīgi. Toreiz vēl bija tā, ka es nevarēju samanīt, ka viss var būt savādāk, ja vien mēs paši pret apkārtējo (ne pasaulīgo) vēršamies ar mieru un mīlestību. Tobrīd no draugiem es sajutu vēsumu, no vecākiem neizpratni, bet skolā mani māca bažas. Līdz ar to, es vairs nesapratu, kāpēc mācīties, kamdēļ vispār kaut ko darīt , stāstīt un rīkoties, ja jau tevī tāpat neviens neklausās. Taču īstenība ir stipri aiz tiem apvāršņiem, ko cilvēks ir pieradis redzēt sev visapkārt. Vienmēr ir cerība, taču problēma ir tāda, ka mēs šo cerību nevēršam pareizajā virzienā un ja reiz tas netiek darīts, tad nav brīnums, kāpēc mēs ieslīgstam depresijā, sākam dzert, smēķēt līdz kamēr tas pārvēršas par letālu iznākumu. Sirdī jūtu, ka ikvienam ir jāiet šis ceļš pie patiesības, taču tikai Tev ir dota šī iespēja izvēlēties starp citādāku pasaules redzējumu, starp sakārtotību savā dzīvē un maldiem, galu galā arī starp dzīvību vai nāvi. Bībele min, ka nāve agri vai vēlu sagaidīs mūs visus, taču atšķirība notiek tikai pēc tam. DIEVS pats par sevi ir mīlošs Tēvs. Tik mīlošs, ka Viņš pat sūtīja Savu Dēlu, lai mēs varētu atgriezties pie Viņa. Tik mīlošs, ka, lai gan zinot, ka tie Viņa bērni, kuri savās sirdīs neticēs un nevēlēsies atgriezties, tiks atstāti, Viņš tomēr katram cilvēkam ir devis iespēju izvēlēties. Un tā tas ir vienmēr! Ko izvēlies Tu? Protams, šis ir īpašs, dziļi intīms un ļoti savdabīgs ceļš, taču es esmu to pieredzējis- DIEVS IR!

Vēl nesen klasē no kāda cilvēka mutes izskanēja šādi vārdi: "DIEVS nav pierādīts! Tad kā iespējams Viņam ticēt?" Nožēloju, ka tobrīd nespēju atbildēt, taču savā sirdī devu šādu atbildi: "Bet vai tevi kāds ir pierādījis? Vai pasaule zin par tavu eksistenci? Vai iespējams ticēt taviem vārdiem, ja tu, pats to negribot, ej aplamu ceļu? DIEVS ir kā gaiss, kā vēja plūsma. Mēs to nespējam ieraudzīt, taču to spējam just. Gaiss pastāv vienumēr. Ar Viņu ir tieši tāpat."

Protams, es to visu pirms tam nesapratu un nezināju! Tajā pašā maijā es iekšēji sajutu tādu kā vēlmi pirms gulētiešanas lūgt Tēvreizi. Es nemaz nevarēju aiziet gulēt, ja nebiju to izdarījis un iekšēji sajutos ļoti neērti, ja tas nebija izdevies. Tas man šķita ļoti neparasti un savādi un tikai pēc laika es sapratu, ka tas nebija tāpat vienkārši!

Kādu dienu pie manis pienāca mana māmiņa un prasīja:

„Tu gadījumā nevēlies aizbraukt uz kādu nometni? Savādāk tev taču šoreiz visa vasara sanāk pa mājām!”

Nu jā! Koris brauca ekskursijā uz Čehiju, taču es nevēlējos, tomēr nekur citur arī es nebiju plānojis braukt, kur nu vēl uz nometni, tāpēc parupji atbildēju: „Nedomāju gan! Nometnes taču ir maziem bērniem! Viņi taču tur neko sakarīgu nedara!”

Taču patiesība ir smagāka, nekā mēs to iedomājamies. Patiesībā ir nometnes, kuras paredzētas tiešām mazākiem bērniem, bet ir arī tādas, kas spēj kļūt pat vērtīgākas, nekā tu to spētu iedomāties.

Otra galējība bija arī tāda, ka es sevi pārvērtēju domādams: „Ko tad es tur darīšu? Sen taču no tā vecuma esmu izaudzis! Es taču drīz būšu astoņpadsmit gadīgs- pieaudzis cilvēks nevis kaut kāds tur sīkaļa!” Un tur jau ir tā problēma- neskati vīru no cepures! Nometnes var šķist bērnišķīgas, taču ne vienmēr tās tādas arī ir. Tā nu es paliku, pats savā sulā vārīdamies līdz brīdim, kad kaut kur jūnija vidū nosapņoju sapni, kas manu dzīvi pagrieza kājām gaisā.

Šajā sapnī es gāju pa ceļu, kas iet gar manu māju, un pēkšņi ieraudzīju kādu pavecāku kungu gados ar sirmu matu ērkuli un biezu kamzoli. Viņš gāja pa taciņu, kaut ko pie sevis skaļi domādams un īpatnēji kustinādams rokas pirkstus. Brīdī, kad to ieraudzīju, sapratu, ka man jāaiziet pie viņa un jāpaprasa, ko gan viņš tur īsti dara. Izrādījās, ka šīs vīrs spēja rādīt brīnumu lietas- viņš, tikai sasitot vienu knipi, spēja izsaukt uguni, un es kā apreibis naktstauriņš biju pie tā pieburts. Padomā tikai par tām iespējām, kas būtu, ja es būtu ar viņu! Tad man varētu piederēt vara un bagātības! Tā nu mēs gājām un viņš sacīja:

„Ja vēlies, es arī to varu tev iemācīt!”
„Protams,” es atbildēju.
„Tikai tad tev jāapsola būt vienmēr kopā ar mani un darīt tikai to, ko es tev likšu darīt!”
„Protams! Ko niekus” es vēsi atteicu, bet tad ieraudzīju, ka pa mājas ceļu iet mana māte, kas gauži raudāja. Es piegāju viņai klāt un jautāju:
„Kāpēc tu raudi?”
„Es raudu tāpēc,” sapnī teica mana māte, „ka tevi vairs nekad neredzēšu!”
„Kāpēc gan tu tā domā?”
„Tāpēc, ka šis vīrs, kuram tu vēlies uzticēties, ir neviens cits kā pats velns!”
„Kādas muļķības! Tādu lietu nepastāv!” es sapnī braši atteicu, bet, līdz ko biju to izteicis, manā sirdī tas iedūrās gluži kā nenoasināts nazis.

Nākamā aina jau atradās mājas iekšienē. Tajā es biju nospriedis mācīties šos knifus un par tiem ļoti priecājos. Pēkšņi gaiteņa galā parādījās balta gaisma, bet, tai aizvien spilgtāk atspīdot, pēc brīža tur jau stāvēja skaista sieviete baltās drēbēs un gariem, gaišiem matiem. Viņa smaidīja un, izstiepusi roku, sacīja:„Nāc ar mani!” Tajā brīdī es sajutu patieso aicinājumu, taču vēlējos no tā atteikties, jo tad man nekas nepiederētu. Viņa piepeši sāka raudāt un es sapratu:

„Šis nav vien tāds vienkāršs sapnis, bet tā ir mana dzīves izvēle! Es varu palikt šeit un iegūt varu, dārgumus, taču varu arī iet pie šīs sievietes, neiegūdams neko!” „Neko?” es sev pārprasīju. „Pareizāk būtu jāsaka: iegūdams mīlestību, dzīvību un patieso dzīves atziņu! Es vēlos būt ar gaismu, nevis cīnīties pret to! Tas taču ir tas, ko vienmēr esmu vēlējies darīt, un nu ir pienākusi mana kārta to apliecināt!”

Es uzsāku spert pirmos soļus pretim eņģelim, bet tie bija tik neizturami smagi, it kā es būtu piesiets pie akmens lodes. Ar katru soli, kuru spēru uz priekšu, es jutos aizvien laimīgāks, un atrodoties pie šīs sievietes, kura nu smaidīja, es smaidīju viņai pretim. Pēc brīža pagriezos, lai apskatītos, kas paliek man aiz muguras, un ieraudzīju, ka šis ‘laipnais vīriņš’ nu kļuvis pretīgs, šausminošs un deg ugunīs saukdams: „Tev neizbēgt!”

„Ko man darīt?” es bažīgi prasīju eņģelim. „Tavā kabatā ir sērkociņi! Izvelc un aizdedzini vienu no tiem!” Es nesapratu, kāda tur saistība ar sērkociņiem līdz pat novembrim, taču, kad es to izdarīju, tas sašķīda kā vislabākajos fantastikas kases grāvējos.

Neviens no mums šajā pasaulē nav ieradies nejauši, jo, ja jau tas tā būtu, tad DIEVAM nebūtu nekāds prieks mūs radīt. Mēs ikkatrs esam īpaši un Viņš tikai vēlas, lai spējam mīlēt un būt laimīgi kopā ar Tēti, kas vienmēr būs uzticams, saprotošs, mīlošs, atbalstošs, tāds, kā neviens cits. Cilvēki nereti krāpjas, nodod viens otru, bet Viņš to nekad nepieļaus!

Šis sērkociņš sapnī bija kā cerība. Eņģelis teica: „Aizdedz uguni!” Un es... es to izdarīju, kā vien spēju! Vienkārši- tā! Arī Tu to spēj, jo mēs esam aicināti to darīt.

DIEVS mūs radīja, jo cerēja, ka mēs spēsim mainīt šo pasauli, kurā valda tās lietas, kas agri vai vēlu spēj sagrauzt mūsu sirdis, ja neejam pareizajā virzienā. PIETIEK! Neskrien prom to mīlestības, patiesības un tā, ko vienmēr esi meklējis! Apstājies. Padomā par šo. Un griezies atpakaļ! Saproti, šis nebija tāds parasts sapnītis! Padomā, ko Tu parasti sapņo un tad salīdzini ar šo!

Nākamajās dienās es nejauši iegāju internetā un uzdūros uz nometnēm. Skatījos vienu, taču tai es vairs nevarēju pieteikties. Vēlāk atradu otru- kristīgo nometni atpūtas centrā Norkalni. Programma bija brīnišķīga, turklāt tā bija angļu valodas nometne un jāsaka, ka visām Norkalnu nometnēm ir sadarbība ar citām zemēm, tāpēc bieži tiekamies ar angliski runājošajiem. Taču lieta bija tāda, ka es nebiju pārliecināts.

„Kāda ir kristīgā nometne!? Un ko viņi tur dara... lūdzās visu laiku? Smieklīgi!” es pie sevis smīkņāju, tomēr aizgāju parunāties ar vecvecākiem, un pat mamma mani atbalstīja sakot: „Pamēģini! Varbūt no tā visa sanāk kas labs!” Vai sanāca? Un kā vēl, mana dzīve pēc tam krasi mainījās. Es varētu stundām vien stāstīt, ko esmu piedzīvojis šajās nometnēs, jo tas ir bijis tik nenovērtējami.

Sākumā, protams, tas likās nepieņemami, bet tam ir jātiek pāri! Kad acis atveras, tad arī prāts mainās! Es esmu runājis ar tik daudziem cilvēkiem, par kuriem visiem man ir liels prieks. Arī viņu dzīvēs ir notikušas brīnišķīgas lietas, kas lika man saprast- es neesmu viens! Šajā nometnē es iepazinu daudzus draugus un sapratu, ka ar viņiem kopā- tā ir mana īstā pasaule! Bet pats galvenais- es atradu savu aicinājumu! Katrā gadījumā iesaku nudien padomāt par šo iespēju! Varbūt arī Tu vēlies piedalīties? Varbūt arī tu visu šo laiku ar aizsietām acīm esi skrējis/skrējusi nepareizā virzienā, bet nu vēlies atrasties? Meli?! Nesaki tā, ja vien, protams, nevēlies atrast to, ko meklē! Jā, te ir nepieciešama drosme, bet cik ilgi tu bēgsi? Pārstāj! Un atdod savas rūpes tam Kungam, jo Viņš pats parūpēsies par tām! Lai veicas!

Indars