Bijušās ateistes Klaudijas Ņikita m. Ustjušaņinas personīgā liecība:

Biju pārliecināta bezdieve. Zaimoju un nīdu tos, kas ticēja Jēzum Kristum. Pati dzīvoju grēka dzīvi. Biju PSKP biedre no 1965. gada.

Saslimu ar nedziedināmu slimību - vēzi. Slimoju trīs gadus, bet uz gultas negulēju. Ārstējos un cerēju izveseļoties, taču nekas nelīdzēja. Novārgu un izģindu, ka pat ēst un dzert nevarēju. Tad mani ievietoja slimnīcā. Tika ataicināts profesors, kas nolēma mani operēt. Tieši operācijas laikā es nomiru, tad, kad uzgrieza manu vēderu. Taču dīvaini - tanī pašā laikā es stāvēju starp ārstiem un ar šausmām skatījos uz savu miesu. Kuņģis un arī zarnas visas bija vēža mezglos. Es stāvēju un pati brīnījos un domāju, kāpēc mēs esam divas - es stāvu un es arī guļu.

Ārsts izgāza manas zarnas, tanīs bija riebīgs šķidrums, kuru ārsts izsūknēja. Viņš teica pārējiem: "Viņai nebija ar ko dzīvot, un tas ir brīnums, ka viņa vēl līdz šim dzīvoja. Viņai taču nav nekā vesela!" Bet es stāvēju un atkal domāju, kāpēc mēs esam divas - es stāvu un es guļu.

Pēc tam ārsti manas zarnas ievēla pavirši atpakaļ vēdera dobumā un kaut kā saklambarēja. Ārsts teica: "Vediet viņu uz morgu, būs jauniem ārstiem ko praktizēties".

Tā mana miesa tika aizvesta uz morgu. Es gāju atsevišķi līdz un brīnījos - kāpēc mēs esam divas? Mani ienesa morgā un apsedza ar palagu. Tad ienāca mans brālis un mans dēls Andrējs. Dēls raudāja un teica: "Māmiņ, kāpēc tu nomiri? Es vēl esmu tik maziņš, kā es bez tevis dzīvošu?" Es dēlu apkampu un mierināju, bet viņš to nejuta un nepiegrieza man nekādu uzmanību. Redzēju, ka arī mans brālis raudāja.

Pēc tam acumirklī atrados mājās pie mana brāļa sievas. Tur sāka dalīt manas mantas, strīdējās un lamājās. Un, lūk, es redzu ļaunas būtnes, kas pieraksta visus izrunātos lamu vārdus, ko mani radi izrunāja. Es sapratu, ka tie ir velni. Pēkšņi manā priekšā man nostājās visi mani ļaunie darbi, ko biju darījusi kopš jaunības līdz šim laikam.
Tad pēkšņi es pacēlos un sāku lidot gaisā. Lidoju uz augšu un brīnījos, kā gan tas tā, ka lidoju bez kāda lidaparāta un pie manis neviena nav. Šinī brīdī es sajutu, ka man kaut kas ir tuvu. Es lidoju augstāk un augstāk. Lidoju cauri tumsai. Tad pēkšņi mani apspīdēja spoža gaisma un kaut kas mani novietoja it kā uz paklāja, kurš manīm likās vienu metru plats un varbūt četri garumā. Kaut kur tālumā redzēju kokus spilgti rozā lapām, bet nevienu cilvēku neredzēju. Redzēju ļoti skaistu zāli, bet nesapratu, kur es atrodos. Pēkšņi netālu no manis redzu skaistu sievieti slaidā augumā, spožu apmetni, apģērbs garš, redzamas tik kāju pēdas. Viņa iet tik viegli, ka pat zāle pie viņas kājām neliecas. Blakus viņai iet kāds jauneklis, aizsegtu seju un ļoti raud un kaut ko prasa. Es domāju, ka tas ir viņas dēls un nosodīju viņas cietsirdību. Viņš tik ļoti kaut ko lūdza, bet viņa nepievērš tam nekādu vērību. Tad es domāju šai sievietei pajautāt, kur es atrodos. Kad sieviete pie manis pienāca, jaunietis noliecās līdz pat viņas kāju pēdām, kaut ko lūdza un vēl ļoti raudāja, bet ko viņš lūdza un ko viņa atbildēja, es nedzirdēju. Tad viņa salika rokas uz krūtīm, pacēla skatu uz augšu un jautāja: "Kungs, kur viņa lai atrodas?" Tad es aiz bailēm nodrebēju un tad tikai sapratu, ka esmu mirusi un mana miesa palikusi zemes virsū. Tad es atcerējos, kā esmu grēkojusi un dzīvojusi grēcīgu dzīvi.

Sapratu, ka man par grēkiem būs jādod atbildība Dievam. Es atcerējos, ka virs zemes neticēju, ka ir Dievs un nemirstīga dvēsele un sāku rūgti raudāt. Tad es izdzirdu, ka kāda balss no augšienes sievietei teica: "Atlaid viņu atpakaļ uz zemi pie viņas tēva, kas ir mans kalps un dara lielus darbus. Es skaitu viņa labos darbus un arī viņa nemitīgās lūgšanas. Es gribēju viņu noslaucīt no zemes un paņemt prom bez atgriešanās no grēkiem, bet viņas tēvs nemitoši mani lūdza, lai es viņai parādu vietu, ko ir pelnījusi".

Vienā acumirklī es atrados ellē. Pie manis piesūcās čūskas un rāpoja pār mani, astēs tām bija dzeloņi. Tās līda man visur - degunā, mutē, ausīs un acīs. Man bija nepanesami sāpīgi. Es kliedzu pilnā balsī, bet žēlošanas tur nav. Man deva ēst sapuvušus tārpus. Es kliedzu un bļāvu, kā lai es tos ēdu. Tad man parādījās Kristus. Es sāku lūgties: "Apžēlojies par mani, parādi jel man apžēlošanu!"

Bet Viņš atbildēja: "Tu zemes virsū dzīvodama neatzini Mani: "Tagad es tevi šeit neatzīstu. Tu bērnus savā miesā nonāvēji un to ieteici citiem darīt. Es pielaidu tev slimību, lai tu atgrieztos no grēkiem, bet tu līdz pašām beigām zaimoji mani. Virs zemes tu neatzini mani, es tevi neatzīstu šeit. Ko tu sēji virs zemes dzīvodama, to tu pļausi mūžībā".

Tad zeme virs manis sāka griezties, es tikai dzirdēju troksni. Tad es ieraudzīju draudzi un mācītāju, kuru es vienmēr zaimoju. Balss man jautāja: "Kas tas ir, ko tu redzi?" Es sacīju: "Tas ir mūsu mācītājs". "Kā tu viņu apsaukāji virs zemes?" Es atbildēju: "Liekēdis".

Tad es sāku lūgties: "Piedodi, Kungs, laid mani atpakaļ uz zemes, tur ir mans dēls". Balss jautāja: "Vai tev viņš ir žēl? Arī Man visi cilvēki ir žēl. Es gaidu, kad tie nožēlos savus grēkus un lūgs piedošanu. Pasaule ir nonākusi tuvu iznīcībai. Es drīz nākšu sodīt neatpestītos zemes virsū".

Pēc tam es atrados atkal uz paklāja. Tad es iedomājos jautāt: "Vai jums šeit ir paradīze?" Tas Kungs man atbildēja: "Taisniem paradīze ir debesīs, bet grēciniekiem zemes virsū".

Atkal pēkšņi atrados vietā, kur bija vēl šausmīgāk kā ellē. Es nokļuvu ugunī, tumšās šausmās, kur ir briesmīgas mocības un nepanesamas sāpes. Man tuvojās velni un teica: "Arī tu mūsu draudzene. Zemes virsū tu kalpoji mums un klausīji mūs". Es izbijos no saviem darbiem. No velniem izšāvās uguns, degošas dzirkstis krita man matos. Bija dzirdami grēcinieku vaidi. Es viņus redzu vēl tagad. Visi viņi ir izģinduši, melni, izvalbītām acīm, izstieptiem kakliem. Šausmīgi viņi brēc pēc ūdens! Visi vaimanā. Viņi man sacīja: "Tu arī būsi pie mums, jo tu tāpat virs zemes dzīvoji kā mēs, Dievu neklausīji un zaimoji. Lielījies ar netiklību un dzīvoji ļaunu dzīvi, nenožēloji savus grēkus, dzīvoji tikai sev. Tagad mums mūžīgas mokas".

Visu to dzirdēt bija šausmīgi. Piepeši atspīdēja gaisma un visi grēcinieki pakrita un sāka lūgties, kā viņiem te tik briesmīgi jācieš. Slāpes ir šausmīgas, un ūdens nav. Balss viņiem atbildēja: "Virs zemes jūs to visu zinājāt, bet neklausījāt un arī neticējāt Man".

Es dzirdu balsi no augšienes: "Atlaid viņu atpakaļ virs zemes". Tanī pat acumirklī izlikās, ka es lidoju un acumirklī atrados tanī pilsētā, kur dzīvoju - Barnaulā. Lidoju uz slimnīcas pusi - tieši uz morgu. Tā bija aizslēgta. Redzu, guļ mana miesa. Nokārusies galva un rokas. Momentā es iegāju miesā un tūlīt sajutu aukstumu. Šinī mirklī ienesa kādu mirušu vīrieti. Kad ieslēdza gaismu, nesēji ieraudzīja mani, ka guļu uz sāniem, sarāvusies kamolā. Viņi no bailēm aizbēga. Pēc tam atgriezās vairāki, paņēma mani un aiznesa uz slimnīcas nodaļu. Sapulcējās daudzi ārsti un māsiņas. Aplūkoja mani pamatīgi un teica, ka mani vajagot ar lampām sasildīt. Kad mani sasildīja, es atvēru acis un sāku runāt. Visi bija ārkārtīgi izbrīnījušies par manu augšāmcelšanos - atmošanos.

Otrā dienā man atnesa ēdienu. Es sacīju ārstiem: "Palieciet pie manis. Es jums izstāstīšu, kur esmu bijusi. Es biju viņpasaulē". Ārsts un pārējie noklausījās uzmanīgi. Es viņiem teicu, ka, ja šeit kāds no grēkiem neatgriežas un nepieņem Jēzu Kristu savā sirdī par savu personīgo Pestītāju, tad tiem tur pēc nāves būs jācieš šausmīgas mokas. Ārsts klausījās bezgala nopietni, brīžiem nosarka, brīžiem nobālēja un košļāja lūpas un arī visi pārējie klausījās elpu aizturējuši. Pēc tam atnāca vēl daudzi ārsti. Es sarunājos ar viņiem. Pie manis nāca vēl daudz ļaužu, tā kā beidzot milicijai vajadzēja ļaudis aizdzīt prom. Es lūdzu ārstam, lai noņem man klamburus un aizšuj brūci. Atkal mani novietoja uz operācijas galda. Ārsts noņēma klamburus un teica, kāpēc vajadzējis mani griezt - miesa pilnīgi vesela. Ārsti, kas mani sākumā operēja, bija pilnīgi apjukuši, kur palikusi mana slimība. Tad profesors teica: "Kā es varēju kļūdīties - visa viņas miesa bija pilnīgi puvekļi, bet tagad viss ir tīrs kā maza bērna miesa". Slimnīcas nodaļas personāls saķēra galvas. Es jautāju profesoram: "Ko jūs domājat ar mani darīt?" Viņš atbildēja: "Ko tur vēl domāt. Nodosim tevi Tām Visvarenajām rokām, Visaugstākajai varai". Es viņam teicu: "Profesor, ja jūs Viņam ticēsiet, tad jūs atdzimsiet un būsiet jauns radījums iekš Dieva, bet jums jāatmet bezdievīgā dzīve un nedrīkst dzīvot vairs grēkā. Paklausiet Dievam un kalpojiet Viņam, tad jūs izglābsiet savu dvēseli".

Man ir 47 gadi, es tagad eju un sludinu mūsu Kunga Jēzus Kristus drīzo atnākšanu, jo Jēzus pats man to teica, lai es sludinu, ka Viņš drīzi nāks.

Pie manis nāk daudz ļaužu no daudzām zemes malām. Liecinu visiem par Kristus doto padomu. - Atgriezties no grēkiem, atdot savu sirdi Jēzum, kalpot Viņam, svētīties, bīties Viņu un paklausīt Viņam, tad Viņš mūs apžēlos un pieņems.

Ustjušaņina Klaudija Ņikita m., 47. g.v.  Barnaulas pilsētā