Skip to content

Godu Dievam Drukāt E-pasts

Jāna lieciba -

”Tavas acis mani redzēja kā vēl bez miesas iedīgli un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums!” (139. Ps. 16,17)
Mēs gaidījām bērniņu. Pēc pirmā smaida, ko mazais mums dāvāja pirmajā sonogrāfijā, mēs nevarējām iedomāties, ka viss sagriezīsies pēc pāris mēnešiem. Grūtniecības vidū veiktajos izmeklējumos ārsti saskatīja vairākas problēmas. Vārdos daži ārsti “caur puķēm” lika saprast, ka viss būtu jāpārtrauc, bet uz papīra to nebija drosmes uzrakstīt nevienam. Paldies Dievam par dakterīti, kuras uzraudzībā mēs bijām, jo, neskatoties uz lielo papīru kaudzi, viņa domāja par mazo dzīvībiņu. Un Dievs viņu varēja lietot, lai atbalstītu mūs.

Paldies Dieviņam, mums piedzima dēliņš – ar skaļu kliedzienu. No visām ārstu solītajām diagnozēm, neviena neapstiprinājās. Problēma bija cita, puika patstāvīgi nespēja elpot. Pēc vairākiem izmeklējumiem tika noskaidrots, ka plaušiņu nospieda kaut kāds veidojums. Tas bija jāoperē. Ķirurgs pirms operācijas teica: “Viss Dieva rokās!”. Ārsti nespēja prognozēt situāciju pēc operācijas.

Godu Dievam!Operācija notika. Kad tikāmies ar ķirurgu, viņš sacīja, ka no visiem iespējamajiem ļaunumiem šis esot bijis tas labākais; veidojums esot izņemts un mazajam būšot jāsāk mēģināt elpot pašam.

Bet puikiņam nesanāca. Kādam dakterim pēc pāris dienām ienāca prātā doma nomainīt elpošanas aparātu, kas it kā vairāk pieskaņotos mazulim. Mūsu ārstējošā dakterīte vēlāk par šo laiku teica: “Mēs gaidījām un paši nezinājām ko.”. Jaunais elpošanas aparāts puikiņam “patika”, ar katru stundu mazais sāka elpot labāk. Un tad viss notika ”vēja ātrumā”. Pēc nepilnām trīs dienām ārsti atbrīvoja mazo no elpošanas aparāta, jo mazais bija spējīgs elpot pats. Vēl pēc pāris dienām mūsu dēliņam vairs nebija vajadzīgi nekādi aparāti, kas uzraudzītu skābekļa daudzumu viņa organismā. Mazais sāka ēst pats un daktere jau sāka runāt, ka drīz varēs doties mājās. Šajā laikā pie mazā reizēm pienāca arī citi nodaļas ārsti, lai papriecātos un reizē arī lai pabrīnītos.

Mūsu ticība šajā laikā cēlās un krita. Mēs esam pateicīgi, ka ļoti daudz cilvēku vairākās draudzēs par mums aizlūdza un lūgšanas tika uzklausītas. Mēs jums nevaram visu uzrakstīt, bet pēc daudzajām sarunām ar ārstiem, slimnīcas māsiņām mēs jums varam apliecināt, ka tās nav likumsakarības, ka cilvēku prātā nebija turpinājuma, bet Dievam bija un ir. Un mēs vienkārši nevaram klusēt, Dieva godību tik tuvu sajutuši.

"Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi savu roku pār mani.” (139. Ps.5.)

- jānis, Ventspils 35 g.v. (4 maijs, 2008)
Apmeklēt mājas lapu

 
< Iepriekšējais raksts   Nākamais raksts >

Pasākumi:

E-ziņas

Ja vēlies dabūt ikmēneša e-pastu par jaunumiem portālā, lūdzu pieraksties šeit:
Jaunumi



Nobalso!

Mana liecība: Dievs manā dzīvē..
 

Klātienē

Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir. Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.

Filipiešiem 4:11-13
Baznica.org RSS

Top





Aizmirsāt paroli?
Vēl neesat reģistrējies? Reģistrācija